Pazīstamā grupa “Dabasu durovys” no Latgales izdevusi jau ceturto albumu. Raidījuma “Pi myusim Latgolā” veidotāji devās izvaicāt grupas līderi un solistu Arni Slobožaņinu, lai noskaidrotu, kas paveikts pirmo desmit gadu laikā un kas gaidāms nākotnē.

Reti, kurš latgalietis kaut reizi nav dzirdējis vismaz vienu grupas “Dabasu durovys” dziesmu.

Grupai šogad ir uz ko atskatīties. Nesen izdots ceturtais albums “Pādys runoj”, un aiz muguras 10 pastāvēšanas gadi.

“Grupa dzimusi 2006. gadā. Pirmie mūsu notikumi, ko es atceros, bija uzstāšanās festivālā “Muzykys skrytuļs” un “Tu esi pamanīts” Preiļos. Pirmais mūsu koncerts bija Rēzeknē, Kultūras namā “Ziemelblāzma”. Tā bija tāda interesanta sajūta, tāds pirmais, īstais grupas koncerts. Tad es sapratu, ka nāksies un gribas pavadīt daudz laika uz skatuves,” par grupas pirmsākumiem stāsta Arnis Slobožaņins, “Bija liels uztraukums, mēs neko daudz nepratām spēlēt, bet parādījās tā sajūta. Jebkurš koncerts ir nozīmīgs, jebkura uzstāšanās ir notikums. Paliks atmiņā arī mūsu pirmais koncerts Rīgā, “MICREC” konkursā. Protams arī koncerts Latvijas Mūzikas gada balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī abas divas uzstāšanās Muzikālās bankas finālā. Daugavpilī bija foršs koncerts pilsētas svētkos uz lielās skatuves Vienības laukumā.”

Pa desmit gadiem grupā “Dabasu durovys”, kā jau tas laikam ir loģiski, mainījies dalībnieku sastāvs un kā norāda Arnis, sanāk vesels orķestris. Bundzinieka Jāņa Velika aiziešanu Arnis nosauc par grupas lūzuma punktu: “Dažādākos koncertos ir aizvietojuši ļoti daudz cilvēku. Es domāju, ja es paskaitītu cilvēkus, kas dažādākos laikos spēlējuši grupā, savāktos ap 30 cilvēku. Tomēr ar Jāni Veliku man asociējas visenerģiskākās lietas, kas var notikt uz skatuves. Tad, kad viņš aizbrauca, viss mainījās. Grūti pateikt uz slikto vai labo pusi. Jānis pārsvarā dzīvojās pa Rīgu, mums reti sanāca mēģināt, tāpēc nebija īsti laba izpildījuma kvalitāte. Tad es sapratu, ka gribu kvalitāti mūzikā. Es pats sāku piestrādāt pie tā, kā es dziedu un spēlēju. Arī grupā aicināju perspektīvus cilvēkus, kas jau labi spēlēja. Tā grupā parādījās Aleksandrs Tamans. Pēdējos piecus, sešus gadus tas sastāvs ir diez gan stabils – ir Aleksandrs, ir Romāns, ir Egils un esmu es. Basģitāru tagad spēlē Valdis Rundzāns.”

“Dabasu durovys” ir viena no pirmajām un nedaudzajām grupām, kas sāka izpildīt rokmūziku latgaliešu valodā. Kā atzīst Arnis Slobožaņins, lai arī desmit gadi priekš grupas ir tāds tīņu vecums, ir uz ko atskatīties: “Iz izdarīts daudz lietu – enerģijas apmaiņa starp klausītāju un grupu; enerģijas apmaiņa starp pašiem grupas biedriem. Esam atstājuši pēdas Latgales un Latvijas mūzikā. Mums ir bijušas pāris dziesmas, kas patīk man pašam, kas uzrunājušas lielu daudzumu klausītāju. Protams, visas pārējās ir kā paša bērni – radītas, izlolotas, izauklētas, ierakstītas. Mana vismīļākā dziesma ir “Pusnakts triādis”. Otrā dziesma, kas man pašam patīk ir “Sejas grāmata”. ”

Pastāvēs, kas mainīsies – teicis viens no mūsu tautas dižgariem. Arī grupas “Dabasu durovys” muzikālais rokraksts gadu gaitā ir mainījies. Ja iedziļinās grupas radītajā mūzikā var saklausīt vieglu por/rock ar blūza un ska elementiem.

 

Vairāk par grupas “Dabasu durovys” pirmo dekādi un nākotnes plāniem klausies raidījumā “Pi myusim Latgolā” sekojot zemāk norādītajai saitei: