Pasaulē katrs cilvēks sūdzas par savu dzīvi un protams katram kaut kur un iespējams pat visā ir taisnība. Tāpēc, ka ne jau viņš pats izraisa dažādas nepatikšanas, bet gan viņa daba, nesapratne, nespēja redzēt nākotni, nespēja paredzēt pasaules notikumus.
Tad, ko mēs cilvēkam varam pārmest? Ja ieskatīsimies viņa liktenī, uzvedībā, atklāsim, ka katrs no mums ir piedzimis, dzīvo, mirst ne pēc savas izvēles. Un mūsu rīcību nosaka apstākļi un mūsos iemiesotās īpašības – ne pēc mūsu izvēles. Tādējādi cilvēks nekur nav brīvs.
Un, ja tā, tad nav no kā pieprasīt!
Taču šeit parādās visa notiekošā vaininieks, kurš to visu radīja un ir gatavs, lai pieprasītu no Viņa. Un ir gatavs, lai mēs lemtu pār Viņu tiesu.
Tāpēc, ka tiesas procesa laikā pār Radītāju, pateicoties visām mūsu pretenzijām un apsūdzībām, mēs uzzināsim Viņa attieksmi pret mums, iemeslu, kādēļ Viņš mūs radīja tik niecīgus, kuri soda paši sevi un kurus soda daba. Uzzināsim mūsu radīšanas mērķi un likteni. Kāpēc mēs mokās dzimstam, dzīvojam, mirstam.
Rezultātā mēs sākam saprast, ka visas mūsu pretenzijas ir vērstas pret Radītāju un ka tieši pār Viņu mēs vēlamies lemt tiesu.
Vienīgā lieta pasaulē.
Tieši kabala izskaidro cilvēka un Radītāja savstarpējās attiecības un tāpēc tā ir pati galvenā zinātne pasaulē, jo cilvēkam ne tikai nav nekas svarīgāks par šo savstarpējo attiecību noskaidrošanu, bet cilvēkam vispār nav nekā svarīgāka. Tam ir vienkāršs iemesls, jo dabā izņemot šo attiecību vispār nekā cita nav.
Visu dara Radītājs – un tu, vai esi gatavs Viņam piedot un pēc tam arī pateikties par visu to, ko Viņš ar tevi darīja, lai tevi novestu līdz ideālam stāvoklim?
