Nekas nav tik brīvs, kā cilvēka doma
Vīrieši domā loģiski,bet sievietes izmanto intuīciju.
Bet nepieciešamības gadijumā sievietes spēj domāt tikpat loģiski kā vīrieši ,tomēr viņām piemīt tendence vairāk paļauties uz intuīciju.
Vīrieši parasti strādā grupās un loģika tiek izmantota ,lai pārliecinātu pārējos grupas locekļus piekrist konkrētam plānam.
Sievietēm vairāk patīk strādāt individuāli un paļauties uz intuīciju ,jo viņām nevienu citu cilvēku nav nepieciešams pārliecināt.
Sievietēm prāts vairāk darbojas,tā kā skeneris ,kurš vienlaikus spēj uztvert lielāku skaitu faktoru,nevis kā vīrieši vienkārši pāriet no viena punkta pie nākamā.
Un tomēr mēs esam stipri atšķirīgas... Viņa baidās no savas ēnas, es sēžu tai virsū. (..) Viņa apbrīno gleznotājus, es dodu priekšroku fotogrāfiem. Viņa nekad nesaka to, kas uz sirds, es saku visu, ko domāju. Viņai nepatīk konflikti, man patīk, ka lietas ir skaidras. Viņai patīk būt "mazliet iereibušai", man patīk dzert. Viņai nepatīk tusiņi, man nepatīk sēdēt mājās. Viņa neprot izklaidēties, es neprotu aiziet gulēt. Viņai nepatīk spēlēt, man nepatīk zaudēt. Viņai ir plaša sirds, man - mazliet piesardzīga labestība. Viņa nekad neaizsvilstas, es eju pa gaisu. (..) Viņa ir romantiska, es - pragmatiska. Viņa apprecējās, es plivinos. (..) Viņai... Viņai vajag mani, un man vajag viņu.
Ja vēlies citiem patikt, tad tev ir jābūt gatavam uz kompromisiem jebkurā laikā, un tu nekad neko nesasniegsi.
Būt par premjerministri ir vientuļš darbs...nav iespējams vadīt, ja atrodies pūlī.
Es nezinu nevienu, kurš būtu nokļuvis virsotnē bez smaga darba. Tā ir recepte. Tā ne vienmēr uznesīs virsotnē, bet noteikti vismaz tuvu tam.
Es esmu ārkārtīgi pacietīga, jo zinu, ka galu galā sasniegšu, ko vēlos.
Sieviete, kas zina kādas problēmas rodas, vadot mājsaimniecību, labāk sapratīs, kādas problēmas rodas, vadot valsti.
Skaitļu sistēma ir kā cilvēka dzīve. Naturālie skaitļi ir veselie un pozitīvie. Maza bērna skaitļi. Taču cilvēka apziņa izplešas. Bērns atklāj ilgas, tie ir negatīvie skaitļi. Tie formalizē sajūtu, ka kaut kā trūkst. Un apziņa joprojām paplašinās un aug, un bērns atklāj intervālus starp akmeņiem, starp ķērpjiem uz akmeņiem, starp cilvēkiem. Un starp skaitļiem. Tas noved pie daļskaitļiem. Veselie skaitļi plus daļskaitli veido racionālos skaitļus. Bet apziņa vēl neapstājas. Tā grib parkāpt pāri saprāta robežām. Tā pievieno tik absurdu darbību kā kvadrātsaknes vilkšanu. Un dabū irracionālos skaitļus. Tas ir sava veida vājprāts. Jo irracionālie skaitļi ir bezgalīgi. Tie nav uzrakstāmi. Tie piespiež apziņu ietiekties nebeidzamajā. Un irracionālos skaitlus pieskaitot racionālajiem, dabū reālos skaitļus. Tas nebeidzas, tas nekad nebeidzas. Jo, lūk, tepat uz vietas mēs reālos skaitļus paplašinām ar imaginārajiem, ar kvadratsaknēm no negatīviem skatļiem. Tie ir skaitļi, ko mēs nespējam iedomāties, skaitļi, ko parasti apziņa nespēj aptvert. Un, kad mēs pie reālajiem skaitļiem pieskaitām imagināros skaitļus, mēs iegūstam kompleksu skaitļu sistēmu. Pirmo skaitļu sistēmu, kuras ietvaros ir iespējams rast pietiekamu pārskatu par ledus kristāliņu veidošanos. Tā ir kā liela, plaša ainava. Horizonti. Tu dodies tiem pretim, un tie turpina atkāpties.
Kārtējā dēle, kas piesūkusies un, manipulēdama ar sirdsapziņu neparko neatlaižas...
Visi nekad nebūs garāmgājēji, vienmēr kāds atcerēsies un meklēs tieši tavu seju – tieši tavējo.
Aleksandrs lika kādam smaidīt! It kā viņš būtu kļuvis par gabaliņu kristāldzidra ētera.
Dīvaina sajūta – skatīties tuva cilvēka guļamistabā kaut pa spraudziņu un prātot, vai tomēr katrs nākamais jautājums viņu neievainos dziļāk, vai prašņādams nepazaudēsi viņu pavisam.
Neviens pusaudzis nekad nav tik smalki iepazinis vientulības nianses – skaudību, greizsirdību un bezspēcīgas, dziļas skumjas un asaras, asaras, kam nedrīkst ļauties, jo vīrieši taču neraud, asaras, ko nevar izraudāt pāris dienās.
Tikai grāmata ir delikāta. Izņēmi no plaukta. Pašķirstīji. Noliki. Tajā nav bezkaunības. Tā neiebrāžas tevī iekšā... Stāv uz plauktiņa, klusē, gaida, kad to paņems siltajās rokās. Tad tā atklāsies. Ja vien ar cilvēkiem tā būtu. Daudz mēs esam. Visus nepašķirstīsi. Pat vienu ne. Pat savējo. Pat sevi.
Dzīve ir īsa. Un ir jāprot aiziet. Jāprot aiziet no sliktas filmas. Jānosviež slikta grāmata. Jāaiziet no slikta cilvēka. To ir daudz. Jāpamet lietas, kas neiet. Pat no viduvējības ir jāiet prom. To ir daudz. Laiks ir dārgāks. Labāk pagulēt. Labāk paēst. Labāk paskatīties uz uguni, uz bērnu, uz sievieti, uz ūdeni.
Bij vēlme mainīt pasauli, mainīt, lai kā dienā būtu pat naktī gaišs. Un kurš gan cits to paveikt spēs, ja ne es.
Ļaudis piekrauj savus dzīves kuģīšus līdz mastu galiem ar greznām drānām un lieliem namiem, ar nevajadzīgiem kalpiem un smalkiem draugiem, kas nedotu par viņiem ne penija un ko viņi paši arī nevērtē augstāk, ar dārgām izpriecām, kas nevienu neuzjautrina, ar aizspriedumiem un modēm, ar pretenzijām un godkāri un - ak, ar vissmagāko, vismuļķīgāko nastu! - ar bailēm, ko gan sacīs kaimiņi, ar greznību, kas līdzīgi seno laiku noziedznieka tērauda vainagam liek asiņot un sāpēt galvai, kurai tas jānēsā!
Tās ir grabažas, mīļie cilvēki, tās ir grabažas! Metiet tās pāri bortam! Tās padara jūsu laivu tik smagu, ka jums nav spēka cilāt airus. Tās padara jūsu braucienu tik apgrūtinošu un bīstamu, ka nevienu brīdi jūs neeasat brīvi no satraukuma un rūpēm, jums nepaliek ne mirklis sapņainam laiskumam, kad jūs varētu lūkoties pāri sēkļiem slīdošo ēnu rotaļās un saulstaru dzirkstelēs, kas deg viļņu galos, vai kuplajos krastmalas kokos, kas spoguļojas ūdensrozēs, drūmi šalcošās niedrēs, grīšļos, dzegužpuķēs un gaiši zilās neaizmirstulēs.
Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodas tikai visnepieciešamākais - mājīgs nams un vienkāršas izpriecas. Pāris draugu, kas ir šā vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami - dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.
Tad jūs redzēsiet, ka laiva nu iet daudz vieglākā gaitā, vairs nedraud apgāzties, un nav sevišķa nelaime, ja arī tā notiktu, jo krietnas un vienkāršas mantas no ūdens nebaidās. Jums pietieks laika darbam un pārdomām. Pietiks laika gozēties saulē, pietiks laika ieklausīties Eola mūzikā, ko maigais vējš izvilina no cilvēka sirds stīgām, pietiks laiks...
Esmu arī nogurums. Pretruna un nogurums. Kaislība un nogurums. Man ir apnicis iet. Man līdz kaklam ir pasaule, kas pastāvīgi iedomājas visu atklājusi un nesaprot gluži neko.
Reizēm viņš sev jautāja, kādēļ dzīve ir tik ierobežota, kādēļ nav nedz bagātības, nedz piedzīvojumu, nedz mīlestības, nedz godkāres, nedz zināšanu un gudrības, bet tas neko nemainīja.Viņš atcerējās jaunības jūsmu. Viņu pārņēma izmisums. Pēc tam viņš atkal iesnaudās savā viduvējībā.
Nav nekas skaistāks par cerību, varbūt vienīgi atmiņas, kas ir cerības otra puse: kaut kas līdzīgs dzīvā saucienam dzīvei, esmes apliecinājums, slavinājums tam, kā vairs nav un kas tomēr ir bijis, sauciens pēc tā, kam jābūt un kā vēl nav. Vai tālumā saskatāt šo laika un dzīvības spēli? Tā visā pilnībā balstās uz satriecošu noslēpumu. Kad vairs nebūs nekā, kaut kas būs bijis, un pati nāve neizdzēš atmiņas. Ak, es jau neko sevišķu nesaku, es nesaku gandrīz neko, es tikai saku, ka viss paiet un izgaist, es saku, ka pastāv pasaules dvēsele un ka tas, kas bijis, nav varējis nebūt.
Pat atmiņas nav nekas cits kā sava veida iztēle, kas balstās uz realitāti un ko bloķē vēsture. Ikviens rada pats savu vēsturi, ikviens izgudro savu realitāti.
Sākot no šodienas, es esmu neatkarīga, es skatos pasaulē ar savām, nevis citu acīm. Es tiekšos pēc piedzīvojuma, kas apliecina, ka esmu dzīva.
Un tas ir sarežģīti. Kāpēc lai es neraudzītu pēc laimes, ja cilvēki man skaidrojuši, kas tas ir vienīgais pūliņu vērtais mērķis? Kāpēc lai es riskētu iet pa ceļu, pa kuru neviens neuzdrošinās iet?
Galu galā - kas ir laime?
Mīlestība, man atbild. Bet mīlestība nesniedz laimi un nekad nav sniegusi. Gluži otrādi, mīlestība - tas ir pastāvīgs darbs, nemiers, kaujas lauks, negulētas naktis, kurās tu nepārtraukti uzdod jautājumu, vai es rīkojos pareizi. Īsta mīlestība sastāv no sakāpinātas jūsmas un agonijas.
Tātad miers. Miers? Ja paskatāmies uz Māti, viņa nepazīst mieru. Ziema cīnās ar vasaru, saule un mēness nekad nesatiekas, tīģeris vajā cilvēku, kas baidās no suņa, kurš vajā kaķi, kas vajā peli, kura baidās no cilvēka.
Laime ir nauda. Labi. Bet tad jau visi cilvēki, kam tās ir gana, lai dzīvo pēc sirds patikas, varētu pārstāt iet uz darbu. Bet viņi turpina darboties vēl rosīgāk nekā iepriekš, it kā baidītos visu pazaudēt. Nauda piesaista naudu, tā ir taisnība. Nabadzība var atnest nelaimi, bet bagātība ne vienmēr dara laimīgu.Ilgu laiku savā dzīvē es meklēju laimi, bet tagad man vajag tikai prieku. Ar prieku ir tāpat kā ar seksu - tas sākas un beidzas. Es gribu baudīt. Es gribu būt apmierināta, - bet laime? Es vairs nekritīšu šajās lamatās..
Parādi man vīrieti vai sievieti vienu pašu un es Tev parādīšu svēto. Dod man divus un viņi iemīlēsies. Dod trīs un viņi izgudros apburošo lietu, ko mēs saucam par 'sabiedrību'. Iedod ceturto un viņi uzcels piramīdu. Dod man piekto un viņi piramīdu pametīs. Iedod sesto un viņi no jauna izgudros aizspriedumus. Dod man septīto un septiņos gados viņi atkal radīs kara mākslu. Cilvēks var būt arī ir radīts pēc Dieva līdzības, bet sabiedrība ir radīta pilnīgi pretēji Viņa būtībai, un vienmēr cenšas nokļūt atpakaļ mājās.
Ko nozīmē "pieradināt"?
- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē "nodibināt ciešas saites"...
- Nodibināt ciešas saites?
- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē..
Man riebās katra treniņa minūte, bet es sev teicu - nepadodies, pacieties drusku un atlikušo dzīvi dzīvo kā čempions
Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgāis atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.
Mēs visi esam katedrāles. Mēs augam, kļūstam savādāki, pamanām vājās vietas un gribam tās labot, bet ne vienmēr izvēlamies labāko risinājumu. Tomēr tam par spīti mēs turamies stingri un taisni, mēs cienām ne tikdaudz sienas, durvis vai logus, bet katedrāles iekšpusi, telpu kurā lūdzam un godājam to, kas mums tuvs un dārgs.
Mani sauc par Lakedemu, Fusgengeru, Ahesvēru, Kartafilu, Luisu de Torresu, Omaru ibn Batūtu, Juaņu Canu, Dēmetriju vai Ragnaru Gudro - cilvēki ir likteņa runāta dzeja. Es vienmēr esmu anonīms un vienmēr - kolektīvs. Jo, pirms kļūstu par cilvēku, ceļotāju, nolādēto, par romāna varoni - kādas šausmas! - es pirmām kārtām esmu mīts. Es klīstu jūsu atmiņās, jūsu fantāzijās, jūsu bailēs un cerībās. Esmu viss, ko esat darījuši, un arī - galvenokārt - tas, ko nekad nedarīsiet.
Esmu dzīvojis zem zelta zīmes. To postīja, to vajāja, to meta liesmās. Tas atdzima no pelniem. To dzina laukā pa durvīm, tas atgriezās pa logu. Tas nav šķirams no varas un no mīlestības. Vai Jūs mīlat sievieti? Pasakiet viņai to ar zeltu! Un ja jums zelta nav, es Jums pareģoju nelaimi, jo citiem tas ir. Vai Jums ir lielas idejas? Kur ir zelts? Vai Jūs izdarāt valsts apvērsumu? Kur ir zelts? Jūs gribat palīdzēt citiem, izglābt tos, balstīt tos dzīvē? Zelts, kur ir zelts? Zelts ar savu svaru sagrāva baznīcu, kas bija uzcelta pret to. Zelts ir sagādājis lielas rūpes un pēc daudziem pavērsieniem kļuvis par galamērķi revolūcijām, kuras nogalinājušas miljoniem cilvēku, lai zelts tos vairs neapspiestu un lai par to vairs nerunātu. Esmu glāstīts zelta dēļ, esmu tā dēļ spīdzināts un mests liesmās, zelta dēļ esmu nests līdz altāra pakājei un pat līdz troņa pakāpieniem, līdz alkoviem. Tāpat kā sekss un nāve, zelts ir viens no trijiem dieviem, kas valda pār jūsu likteņiem.
