"Visu ar mēru! Vienīgi tas neattiecas uz mīlestību”. /A.Veliks./
DŽEZS
Džezs (angļu: jazz) ir mūzikas žanrs, kas 20. gadsimta sākumā izveidojās ASV Dienvidu štatu afroamerikāņu kopienās, saplūstot afrikāņu un eiropiešu mūzikas elementiem. Iepriekš vārds džezs bija žargons ASV Rietumu krastā un to pirmoreiz šī žanra apzīmēšanai izmantoja 1915. gadā. Laika gaitā džezam ir izveidojušies vairāki apakšžanri, tostarp bebop, džezroks un acid jazz.
Džezs ir izveidojies no 3 mūzikas žanriem: blūza, spiričuela un regtaima.
Džeza pirmsākumi
Džezs – tā ir dzīvā modernā māksla, kura attīstības laikā kļuva par sarežģītu sistēmu ar dažādām tendencēm un stiliem.[1] Savā attīstības gaitā tas ir ļoti mainījies, un patlaban džezā izšķirami dažādi stili, kuri cits no cita atšķiras ar savu saturu, raksturu, noskaņu, instrumentāriju un pat skanējuma īpatnībām. Terminu „džezs” sāka lietot tikai XX gadsimta 20. gados. Līdz tam laikam tam bija citi nosaukumi: sinkopēta mūzika u.c.
Sākumā džezs bija tradicionālā mūzika, ko atskaņoja tikai afroamerikāņi, turklāt tā noteikti bija saistīta ar kaut ko ārpusmuzikālu – tas varēja būt vienkārši pavadījums vai arī fona mūzika. Vēlāk džezs kļuva par populāru deju mūziku, pēcāk parādījās tāds džeza paveids, ko visprecīzāk varētu raksturot kā koncertmūziku, jo tādu džezu var tikai klausīties, nedarot neko citu mūzikas skanēšanas laikā.
Džezs no citiem mūzikas veidiem pirmkārt atšķiras ar savu specifisko ekspresiju, enerģiski pulsējošo ritmu. Taču īstam džezam piemīt vēl viena ļoti svarīga īpatnība – un tā ir mūziķu improvizācija.[3]
Pastāv tāds uzskats, ka džeza mūzika izveidojās, saplūstot dažādu – balto un melno – mūzikas tradīciju elementiem. Šajā sakarībā var minēt Eiropas izcelsmes garīgās himnas un militāros maršus, dažādu deju mūziku un sentimentālās balādes. Arī amerikāņu mūzikas tradīcijas, kuras radās Karību jūras salās, ietekmēja šo jauno mūziku. Taču svarīgākā loma džeza tapšanas gaitā pieder afroamerikāņu mūzikai – blūzam, regtaimam u.c.
Džeza stili
1. Agrīnais džezs – bieži sauc par tradicionālo džezu. Izveidojās ASV dienvidos, Ņūorleānā. Ņūorleānas stilam raksturīgs tas, ka trīs solisti improvizē vienlaikus, katrs spēlējot savu melodijas variantu.
2. Svings. Šīs vārds radās 30. gadu vidū, un šis vārds nozīmē īpašu noskaņu, ko prot radīt tikai izcili džeza mūzikas meistari, smalki sasaistot visus mūzikas elementus tādā mijiedarbībā, kad uz viena instrumenta izspēlēto neparasto melodisko gājienu cits instruments atbild ar skaņas nokrāsas vai akorda blīvuma izmaiņu. „Kad viss minētais kopumā notiek, tad džeza mūzikas mīļotāji saka, ka „mūzika svingo”.
3. Progresīvais džezs – Neparastu džeza mūzikas stilu radīja neliela mūziķu grupa 40. gadu pirmajā pusē Ņujorkā. Tā bija ļoti sarežģīta un virtuoza instrumentālā mūzika, ar kuru šī stila izgudrotāji gribēja atjaunot agrīna džeza ideālus: improvizāciju un virtuozitāti. Parasti šāda stila mūzika ir asa, diezgan agresīva un dīvaina. Tāda mūzika nav piemērota deju pavadījumam. [5]
Atsauces
- ↑ Ю.Спигин (2002) История джаза. Рига: Балтийский русский институт. 3 с.
- ↑ Ю. Верменич (2007) Джаз.История.Стили.Мастера.Москва:Лань,25.с.
- ↑ Ю.Спигин (2002) История джаза.7 c.
- ↑ Ю.Верменич (2007) Джаз.История.,27с.
- ↑ Ю.Спигин (2002) История Джаза. 8-14 с.
Blūzs
| Blūzs | |
|---|---|
| Stila izcelsme | afroamerikāņu tautas mūzika darba dziesmas spiričueli |
| Kultūras izcelsme | 19. gadsimta beigas, ASVdienvidi |
| Tipiski instrumenti | ģitāra, klavieres, mutes harmonikas, bassģitāra, bungas, saksofons, vokāls, trompete, trombons |
| Popularitāte | plaši izplatīts kopš 20. gadsimtasākuma |
| Atvasinātas formas | bluegrass, džezs, R&B, rokenrols |
Blūzs (angļu: blues no blue devils - melanholija, skumjas) sākotnēji bija afroamerikāņu liriska solodziesma, pēc tam - virziens mūzikā. Blūzs ir viens no senākajiem populārās mūzikas stiliem.
Blūzs parādījās 19. gadsimta otrajā pusē ASV. 20. gadsimta sākumā formējās tā saucamais klasiskais jeb pilsētas blūzs, kura formas pamatā bija 12 taktu periods ar harmoniska secīgumu kopīgo shēmu: pirmā 4 taktu frāze - T, otrā - S, trešā - D un T. Tāds periods atbilst trīsrindu dzejoļu pantam. Blūza skaņkārta, atšķirībā no mažora un minora skaņkārtām, ir diezgan nekonkrēta, tas ir, izmantotās notis nav iespējams viennozīmīgi iekļaut tanī vai izslēgt. Tomēr biežāk izmantotā intervālu attiecība ir 3/2 1 1/2 1/2 3/2 1. Sastopami arī hromatiskās gammas elementi. Blūzs sevišķi strauji attīstījās 20. gadsimta 50. gados.
Sākotnēji blūzs pārstāvēja tikai "melno" mūziku, ko izpilda melnādaini cilvēki citiem melnādainiem cilvēkiem. Tas bija izpildāms bandžo, ģitāras, vēlāk - klavieru vai instrumentālā ansambļa pavadījumā. Pēc tam blūzs apvienojās ar balto ieceļotāju (kantrī stilu, kurš, savukārt, aiziet ar sakņojumiem ķeltu mūzikā) un citos stilos, un pats dalījās vairākos skaidri noformētos zaros.
Blūza melodikai ir raksturīgs jautājuma - atbildes struktūra un blūzu saticības izmantošana. Liriskajos blūza tekstos rod atspulgu sociālas un rases apspiešanas tēmas. Blūza tapšanu kā virzienu sekmēja "melnā" komponista Viljama Hendija daiļrade ("Memfisas blūzs", 1912; "Sentluisas blūzs", 1914). Klasiskā sieviešu blūza izpildītājas bija Ma Raineja, Čipija Hila, Besija Smita un citas. Blūzs atstāja milzīgu iespaidu uz džeza un popmūzikas.
Djūks Elingtons
| Djūks Elingtons | |
|---|---|
 | |
| Galvenā informācija | |
| Vārds | Edvards Kenedijs Elingtons |
| Dzimis | 1899. gada 29. aprīlī Vašingtona, ASV |
| Miris | 1974. gada 24. maijā(75 gadu vecumā) Ņujorka, Ņujorka, ASV |
| Instrumenti | Klavieres |
| Darbības gadi | 1914—1974 |
Edvards Kenedijs "Djūks" Elingtons (angļu: Edward Kennedy "Duke" Ellington; dzimis 1899. gada 29. aprīlī Vašingtonā, ASV, miris 1974. gada 24. maijā Ņujorkā, ASV) bija amerikāņu komponists, pianists un bigbenda līderis. D. Elingtons sarakstīja vairāk nekā 1000 kompozīciju. Bobs Blumentāls no laikraksta Boston Globe rakstīja, ka komponista dzīves laikā visā pasaulē nav bijis labāks komponists par viņu. Viņš ir prominenta persona džeza vēsturē, vēl viņš darbojās blūza, gospeļa, skaņu celiņu, populārās mūzikas un klasiskās mūzikas žanros. D. Elingtona mūziķa karjera ilga vairāk nekā 50 gadus, kuru laikā viņš vadīja savu orķestri. Līdzās Lūisam Ārmstrongam un Čārlijam Pārkeram tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem džeza muzikantiem. Sevis sarakstīto mūziku viņš labprātak sauca par "amerikāņu mūziku" nekā džezu. Viņš bieži kompozīcijas sacerēja pielāgodams tās konkrētam izpildītājam. Viņa reputācija pieauga pēc viņa nāves, 1999. gadā viņam tika piešķirta īpaša Pulicera balva. Tāpat viņš saņēma 12 Grammy balvas.
 |
Regtaims
| Regtaims | |
|---|---|
| Stila izcelsme | džiga, cakewalk, klasiskā mūzika |
| Tipiski instrumenti | klavieres, bandžo |
Regtaims (angļu: Ragtime) ir sākotnēji amerikāņu mūzikas žanrs kura galvenā iezīme ir tā sinkopētais vai "robainais" ritms. Tas bija ļoti populārs laikā no 1897. līdz 1918. gadam kā arī piedzīvoja atdzimšanu 1970. gadu sākumā. Slavenākie izpildītāji un komponisti: Skots Džoplins, Džeimss Skots, Dželijs Rolls Mortons.[1]
