Lūiss Ārmstrongs jeb Louis Armstrong bija afroamerikāņu džeza muzikants, dziedātājs un trompetists, nereti dēvēts arī par “džeza tēvu”.

L. Ārmstrongs dzimis 1901. gada 4. augustā, Ņuorleānā, bet miris 1971. gada 6. jūlijā, Ņujorkā. Kā izrādās, L. Ārmstrongs precīzi nemaz nav zinājis savu dzimšanas dienas datumu, tāpēc izvēlējies 4. jūliju, kas ir arī ASV neatkarības diena. Vēlāk gan viņa dzimšanas dienas datumu precizēja viņa biogrāfi, nosakot, ka tas ir jau pieminētais 4. augusts.

L. Ārmstronga bērnība nebūt nebija viegla – tēvu viņš tā arī nekad neiepazina, bet māte viņam neveltīja īpaši daudz uzmanības. Mazo Luī, kā viņu mēdza saukt kreolu manierē, uzaudzināja vecmamma, kura bija pārcietusi verdzības laikus. Mazais Luī jau no mazotnes strādāja, izvadāja ogles, kā arī dziedāja par grašiem uz ielu stūriem.
Pirmo muzikālo izglītību L. Ārmstrongs ieguva kolonijā, kurā viņš nokļuva par šaušanu uz ielas Jaunā gada naktī. Atbrīvots no kolonijas, bijušais cietuma pūtēju orķestra līderis veikli atrada darbu – kad L. Ārmstrongam bija 18 gadu, Kids Ori, kurš tolaik bija autoritatīvs trombonists, viņu uzņēma pie sevis ansamblī, bet pats L. Ārmstrongs par savu īsteno skolotāju uzskatīja Džo Kingu Oliveru. 1922. gadā L. Ārmstrongs aizceļoja uz Čikāgu, lai spēlētu Džo Olivera orķestrī.

Tieši muzicējot Olivera “Kreolu džezbenda” sastāvā, L. Ārmstrongs veica savus pirmos mūzikas ierakstus, bet jau 1924. gadā uzsāka patstāvīgu karjeru. 1925. gadā L. Ārmstrongs noorganizēja savu “The Hot Fives”, kas bija pirmais džeza improvizācijas ansamblis. Šajā laikā L. Ārmstrongs sāka arī dziedāt, tomēr sākotnēji tas bija skečs jeb vokāls trompetes atdarinājums – vārdisks vokāls parādījās nedaudz vēlāk.

Nozīmīgākie L. Ārmstronga mūzikas ieraksti tika veikti 1927. un 1928. gadā. Šie ieraksti bija pazīstami kā Louis Armstrong and His Hot Fives ieraksti un tika uzskatīti par džeza klasikas grāmatas pirmajām zelta lapaspusēm. Šie ieraksti kļuva arī par “svinga ēras” ietekmīgākajiem paraugiem.

30. gados L. Ārmstrongs aktīvi koncertēja un uzstājās kopā ar slaveniem bigbendiem, tomēr lūpas traumas dēļ, kuras dēļ viņš ieguva iesauku Satchmo, aizvien biežāk viņš sāka uzstāties nevis kā trompetists, bet gan kā vokālists.

Līdz 1940. gadam L. Ārmstrongs muzicēja kā improvizētājs. Viņam starp visiem tā laika džeza muzikantiem bija vislielākais skaits atdarinātāju un sekotāju.
40. gados L. Ārmstrongs noorganizēja ansambli “All Stars”, kas bija spīdoša džeza komanda.

50. gados L. Ārmstrongs kopā ar Ellu Ficdžeraldu ierakstīja Geršvina operu “Porgijs un Besa”, kas kļuva par klasiku. Atrodoties panākumu virsotnē, L. Ārmstrongs ierakstīja dziesmu “Hello, Dolly!”, kas iegāja vairāku izcilu izpildītāju repertuārā, tomēr L. Ārmstrongs ir populārākais no tiem. Par L. Ārmstronga pēdējo hītu kļuva dziesma “What a Wonderful World”.

Džezs ir mūzikas žanrs, kas radies 20. gadsimta sākumā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Dienvidu štatu afroamerikāņu kopienās, kur saplūda afrikāņu un eiropiešu mūzikas elementi, piemēram, Eiropas izcelsmes militārie marši un garīgās himnas, kā arī sentimentālās balādes un deju mūzika.

Vārds “džezs” šī mūzikas žanra apzīmēšanai pirmo reizi tika pielietots tikai 1915. gadā, jo pirms tam ASV Rietumos tas tika lietots tikai kā žargona vārds un ticis saukts par sinkopētu mūziku un citādi. Džezs ir radies no 3 mūzikas žanriem – blūza, spiričuela un regtaima.

Sākotnēji džezs tika uzskatīts par tradicionālo mūziku, ko izpildīja tikai afroamerikāņi, kā arī par kaut ko ārpus mūzikas, jo tam bija vairāk pavadījuma vai fona mūzikas skanējums, tomēr vēlāk džezs kļuva par populāru deju mūziku un koncertmūziku.

No citiem mūzikas žanriem džezs atšķiras ar specifisko ekspresiju un enerģiski pulsējošo ritmu, bet īstenam džezam piemīt vēl viena ļoti būtiska, džezu raksturojoša īpatnība – mūziķu improvizācija.

Džezu parasti līdzīgi kā blūzu spēlē vairāk tā sauktajos “underground” pasākumos, kur tad arī parasti notiek alkohola lietošana. Tieši tāpēc šī mūzikas stila vārdi un domas aprasti saistās ar grūtībām un dažādām nepatīkamām lietām, ar ko mēs ikdienā saskaramies.

Džezu varētu dēvēt arī par dzīvo moderno mākslu, jo, tam attīstoties, tas ir kļuvis par sarežģītu sistēmu, kurai piemīt dažādi stili un tendences. Attīstības gaitā džezs ir ļoti mainījies, un pašlaik tajā ir izšķirami vairāki, dažādi stili, kuri atšķiras satura, rakstura, noskaņas, instrumentācijas un pat skanējuma īpatnību ziņā. Laika gaitā džezam ir izveidojušies arī vairāki apakš žanri, piemēram, džezroks, “acis jazz” un “bebop”.

Džeza mūzikas stili:

• Agrīnais džezs, kas nereti tiek saukts arī par tradicionālo džezu, ir radies ASV dienvidos, Ņūorleānā. Šim stilam raksturīga trīs solistu vienlaicīga improvizācija, kurā katrs solists spēlē savu melodijas variantu.
• Svings ir džeza stils, kura nosaukums radās 20. gadsimta 30. gadu vidū. Vārds “svings” raksturo īpašo noskaņu, ko prot radīt tikai izcili džeza meistari, smalki sasaistot visus mūzikas elementus īpašā mijiedarbībā ar citu mūzikas instrumentu skanējuma elementiem. Šo īpašo skanējumu džeza mūzikas cienītāji sauc par mūzikas “svingošanu”.
• Progresīvais džezs ir neparasts džeza stils, ko radīja neliela mūziķu grupa 20. gadsimta 40. gadu pirmajā pusē, Ņujorkā. Progresīvā džeza mūzika bija virtuoza un sarežģīta instrumentālā mūzika, ar kuras palīdzību šī stila radītāji vēlējās atjaunot agrīnā džeza ideālus, proti, virtuozitāti un improvizāciju. Šī džeza stila gausais skanējums parasti ir ass, samērā agresīvs un dīvains, kā arī nav īsti piemērots deju pavadījumam.