MŪZIKA

Mūzika ir ar ausi uztvertas, īpaši izveidotu vai nejauši radušos priekšmetu vai parādību izraisītas gaisa svārstības, kas ar asociāciju, analoģiju un sinestēziju palīdzību iedarbojas uz cilvēka psiholoģisko stāvokli kā intelektuāli vai emocionāli stimulējošs, organizējošs, terapētisks vai sakrāls līdzeklis.

Mūzika, esot integrāla cilvēka kā biosociālas būtnes daļa, nav universāla. Tās definējumi, īpašības un funkcijas ir atkarīgas no kultūras, kurā mūzika pastāv.

Mūzika var būt arī viena no mākslas formām. Tās pamatelementi un izteiksmes līdzekļi ir skaņkārta, ritms, metrs, temps, dinamika, tembrs, melodija, reģistrs, harmonija, faktūra. Mūzika tiek fiksēta ar nošu raksta palīdzību. Moderno nošu pierakstu izgudroja mūks Gvido no Arecas. Tā var būt diferencēta pēc dažādiem principiem: pēc autorības (tautas un profesionālā mūzika), skaņdarba rakstura, atskaņojuma veida, atskaņotāju sastāva, sintēzes ar literatūru un citiem mākslas veidiem, lietojuma funkcijas, skaņkārtu sistēmas, stiliemun žanriem. Parasti mūzika sastāv no augstākām un zemākām skaņām.