Vēl viena šī projekta unikalitāte ir tā, ka ar 5t smago aparatūru piekrautajā automašīnā uz katru koncertu ceļo arī īstas klavieres. Atis uzskata: “Klavieres ir orķestra neatņemama balss. Nu, izņem cilvēkam sirdi, un viņš būs pagalam.”

Jānis un Atis Auzāni Daugavpilī kopā ar Slaveno Jersikas orķestri uzstājās Starptautiskās sieviešu dienas koncertā. Sarunā “Latgales Laikam” brāļi uzsvēra, ka beidzamos piecus gadus dzīvo muzikālajos projektos. “Mums to patīk darīt, tas rada prieku pašiem un klausītājiem,” teica Jānis, visu koncertu sarunātājs, organizētājs.

Brāļi Auzāni idejas prot notvert kā putnus aiz spārniem, un, ja kādu neatlaiž, sanāk pasākums, par kuru ir ko brīnīties visai Latvijai. Pirmais veiksmīgais projekts “Oranžais koris” tapa, pateicoties TV3 šovam “Koru kari”, koris ar koncertiem ir pārspējis visus rekordus – mēnesī bija vairāk nekā 40 koncertu.

Otro projektu “Rokasspiediena attālumā” brāļi, muzicēdami uz skatuves divi vien, padarīja tuvāku, intīmāku. Daudzi tā arī teikuši, ka izbaudījuši sirsnību, kas valda starp brāļiem.Atis pastāstīja, ka Slavenajā Jersikas orķestrī apvienojušies mūziķi, kas ir arī labi draugi, daži no viņiem ir piedalījušies arī iepriekšējos projektos. Ja nu tomēr kāds nevar koncertēt, tad nav grūti atrast vietā citu mūziķi, šobrīd mūzikas tirgus ir bagāts ar profesionāļiem, kuri neceļ degunu gaisā, labprāt piekrīt muzicēt.

Iepriekšējos projektos dzirdējām arī Ata sarakstītās dziesmas, bet Slavenais Jersikas orķestris vairāk nekā pusotru stundu garajā programmā atskaņo tikai populāras latviešu un ārzemju kompozīcijas, Atis ir veicis vienīgi aranžējumu. “Šis mums būs 51. koncerts. Kad jautā, kāda ir mūsu veiksmes atslēga, tad mēs atbildam, ka projektā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku un katram no viņiem ir ierādīta galvenā loma. Tā ir liela veiksme – savākt labu un talantīgu kolektīvu. Ja mūziķis ir labs akordeonists, tad viņš spēlē solo, ja kādam ir laba humora izjūta, tad viņš klausītājus izklaidē ar jokiem. Arī bekvokāla meitenes ir atradušas to solo dziesmu, kas piestāv vislabāk. Interesanti, ka dažādās Latvijas malās cilvēki dažādi reaģē uz vienu un to pašu joku vai dziesmu. Tāpēc katrs koncerts izdodas kā vienreizējs mākslas darbs,” pastāstīja Jānis.

Tikmēr klausītāji mūziķiem bārsta pateicības vārdus pēc katra koncerta. Kāds klausītājs, pabijis pirms tam jau Ādažos, bija atbraucis uz koncertu Carnikavā un pauda izbrīnu, ka abi koncerti bijuši ļoti atšķirīgi.

Jānis un Atis parasti nemēdz analizēt, kurš pirmais pasaka vārdu, ideju, ka būs tāds un tāds projekts. Arī zvaigžņu slimība viņus ir apgājusi, lai gan televīzijas joprojām abus aicina vadīt šovus. Par to Atis mēdz pajokot: “Arī man jau brīžiem šķiet, ka Auzānu ir par daudz. Ieslēdz vienu kanālu, tur ir Jānis, pārslēdz citu – tur jau esmu es. Cilvēkiem gan patīk. Tomēr šis darbs mums netraucē koncertēt, strādāt ierakstu studijā, apskaņot pasākumus.”

Vai brāļiem Auzāniem izdodas atpūsties no koncertu un šovu maratona? Atis un Jānis atzinās, ka abi iedvesmu un spēku smeļas ģimenē – Atim ir meita un divi puikas, Jānim – dēls. Lai gan brāļi ir kļuvuši par rīdziniekiem, turpat dzīvojamajai mājai pretī Rīgā Atim ir studija, tomēr viņi, braucot koncertēt uz Latgali, parasti nakšņo vecāku mājās Jersikā, turklāt Atis bieži brauc pie sava friziera uz Daugavpili. “Mēs nekur tālu neesam tikuši no Latgales, lai gan man darbi ir saplānoti jau līdz Ziemassvētkiem,” uzsvēra Atis. Jānis atklāja, ka gads abiem sastāv no divām daļām – ziemas un vasaras, un šovasar brāļi gan koncertēs ar Slaveno Jersikas orķestri, gan apskaņos dziedošās Tihovsku ģimenes koncertus un Andra Ērgļa un draugu koncertprogrammu “Mīlestības pieskāriens”. Vai šogad viņi organizēs arī populāro Latgales mūzikas festivālu Līvānos? Jānis un Atis atzinās, ka ir saplānots daudz citu darbu, ir pat dienas, ka jāpadara četri pieci darbi, tāpēc šoreiz festivāls nenotiks. Turklāt brāļi nolēmuši, ka Atis tagad biežāk sēdīsies pie notīm, jo Slavenajam Jersikas orķestrim tomēr ir jāiedzied arī jaunas dziesmas.

Brāļiem brīžiem šķiet, ka viņi, iedami no viena projekta uz otru, kāpj radošajā kalnā. Jānis atzīst ka latiņa ir uzcelta tik augstu, ka citādi vairs nedrīkst būt. Arī klausītāji to ir novērtējuši, vienmēr pulcēdamies pilnās zālēs.

Brāļi Auzāni novēlēja vienmēr paturēt prātā, sevišķi grūtos brīžos, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem, ir jādara un, ja vajag, arī jācīnās, tomēr nemitīgi jāiet uz priekšu.