Dziesmu un deju svētku tradīcija
10. decembris, 2016 pl. 21:18,
Nav komentāru
 |   | |
Reizi piecos gados Latvijas galvaspilsētā Rīgā koru dziedātāji, dejotāji, mūziķi, tautas lietišķās mākslas meistari satiekas un rada brīnumu, ko mēs saucam – Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki.Dziesmu un deju svētki ir Baltijas valstu raksturīgākā un vienojošākā kultūras tradīcija. Svētki balstās a capella dziedāšanas tradīcijās, ar laiku attīstoties par multidisciplināru pasākumu, kas aptver dažādus mākslas žanrus un izpausmes veidus. Šī tradīcija Eiropā saglabājusies un attīstījusies vienīgi Baltijas valstīs, ar laiku kļūstot par nozīmīgu nacionālās identitātes simbolu. Tā ir viena no galvenajām Baltijas valstu kultūras mantojuma un kultūras izpausmes formām un nozīmīgākais Latvijas kultūras identitātes apliecinājums 21.gadsimtā. Dziesmu un Deju svētki ir unikāls latviešu tautas folkloras mantojumā un profesionālās mūzikas tradīcijās un jaunradē sakņots Latvijas kultūras notikums, kurš vēstures gaitā ir ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi. Dziesmu un Deju svētki 140 gadu ilgās vēstures gaitā ir kļuvuši par Latvijas kultūras mantojuma dārgumu. Tā ir visas tautas tradīcija, augsta līmeņa tautas amatieru mākslas kustība, kuru kopīgi mūzikas, dejas un mākslas nozaru profesionāļu vadībā rada desmiti tūkstoši Latvijas cilvēku no sākumskolas līdz sirmam vecumam.
Līdzās šiem galvenajiem svētkiem reizi piecos gados notiek Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētki. Četru gadu laikā starp lielajiem Dziesmu un Deju svētkiem to dalībnieki satiekas mazākos Dziesmu un Deju svētkos katru gadu kādā no četriem Latvijas novadiem. Kopā Dziesmu un Deju svētku kustībā piedalās 80.000 tūkstoši bērnu un jauniešu, vīru un sievu visā Latvijā. Tam vēl ir jāpieskaita tie latvieši, kuri dzied koros un dejo deju kopās Eiropas valstīs un citās latviešu diasporas zemēs pasaulē.
Latviešu Dziesmu un Deju svētku tradīcija kopā ar Igaunijas un Lietuvas Dziesmu un Deju svētkiem 2003. gadā 130 gadus pēc pirmajiem Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem 1873. UNESCO atzina par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu. 2008. gadā Latvijas dziesmu un deju svētku tradīcija kopā ar Lietuvas un Igaunijas dziesmu un deju svētku tradīciju tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kas apkopo tās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kas demonstrē pasaules tautu kultūras mantojuma dažādību un nozīmību. Latvija ir viena no trīs valstīm, kur šī tradīcija ir saglabājusies, attīstījusies, kļuvusi par nozīmīgu nacionālās identitātes simbolu.
Dziesmu un Deju svētki ir brīnums. Vairāk kā 12.000 cilvēku no visas Latvijas un latviešu diasporas valstīm apvienojas 4 – 10 balsu lielā korī, kurš dzied augsta līmeņa kora dziesmas a cappella. Citi 12.000 dalībnieku vienlaicīgi piedalās lielā tautas deju uzvedumā, veidodami sarežģītus kustīgus deju rakstus un figūras. Visi dalībnieki kopā – vairāk kā 35.000 cilvēki – ģērbušies tautas tērpos ar dziesmām, dejām un mūziku, rotājušies ar zaļumiem un vispriecīgākajiem smaidiem piepilda Rīgas ielas krāšņā un nekur citur pasaulē neatrodamā dabiska ēstetiska skaistuma radītā procesijā – svētku gājienā.
Kā radās Dziesmu un deju svētki?
Dziedāšanas svētki Vācijā iedvesmo Latvijas un Igaunijas vācu minoritāti tādus sarīkot arī Rīgā, un 1861. gadā notiek „Baltijas Dziesmu svētki Rīgā” (Das Baltische Sängerfest in Riga). Vācu rīkoto svētku dziedātāju rindās ir arī latvieši. Sākotnēji radušies Rietumeiropā vāciski runājošajās zemēs Dziesmu svētki tur nekad neiegūst tik plašus vērienus kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, un tur tie līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tieši latviešu kultūrā Dziesmu svētku ideja iegūst tos neizsīkstošos dzīvības spēkus, kas liek tiem notikt arī mūsdienu Latvijā. Šie spēki ir: latviešu folkloras mantojums – tautasdziesma, koru dziedāšanas tradīcija, ko veido un kopj augstākās klases mūzikas profesionāļi un Dziesmu svētku nozīme nacionālās identitātes apliecināšanā un stiprināšanā. Latviešu Dziesmu svētki rodas apmēram 30 gadus pēc tam. Dziedāšanas svētku, vācu valodas zemēs sauktu par „Sing Fest”, ideja saistās ar tolaik Eiropā nozīmīgajām nacionāli demokrātiskajām kustībām un vēlēšanos kopā apliecināt nacionālās idejas.
1873. gada vasaras sākumā Krievijas impērijas pārvaldītajā Rīgā notiek Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tajos piedalās 1003 dziedātāju no 45 Vidzemes un Kurzemes latviešu koriem. Kopā ar viņiem muzicē arī 30 orķestra mūziķu. Tā laika Rīgā tas ir vēl neredzēti grandiozs kopdziedāšanas notikums. Līdzi ar nacionālo atmodu Dziesmu svētki latviešu tautai kļūst par svētkiem, kas tautu rosina uz garīgu nacionālu vienotību, sekmē profesionālās mākslas attīstību un ļauj kopā ar tautiešiem no visas Latvijas apliecināt savu nacionālo piederību un tautas atmodas centienus.
19. gadsimta pirmajā pusē, kad Kurzemē un Vidzemē beidzās dzimtbūšanas apspiestība, pateicoties tam, ka kora dziedāšana tika mācīta tautskolās, un tā bija ļoti nozīmīga luterāņu baznīcas draudzēs, radās priekšnoteikumi latviešu koru dziedāšanas kustības attīstībai. Latvijā koru kustības aizsākumā visnozīmīgākie bija lauku dziedāšanas biedrību un baznīcu kori, nevis pilsētu kori. Tas radīja apstākļus, ka tautasdziesma, kas iepriekšējos gadsimtos bija iesakņojusies lauku sabiedrības muzikālajā vidē, caur pirmo latviešu komponistu radītajām tautasdziesmu apdarēm ienāca koru repertuārā un kļuva par spēku, kas apvienoja visu latviešu koru kustību. Latviešu Dziesmu svētku latviešiem dārgās un ārzemju pārstāvju apbrīnotās mākslinieciskās kvalitātes pamatā ir a capella dziedāšanas tradīcija, kuru uztur augsti profesionālu diriģentu darbs ar koriem. Koru dziedāšanas attīstība Latvijā notika vienlaicīgi ar latviešu Pirmo nacionālo atmodu. Dziedāšana korī līdzās citām kultūras aktivitātēm latviešiem kļuva par ceļu, kā apliecināt savu nacionālo piederību un kopīgi paust nākotnes ideālus.
Dziesmu svētki ar laiku ir attīstījušies par daudzpusīgu nacionālās kultūras notikumu, kas aptver dažādus mākslas žanrus un izpausmes veidus. Svētku dominējošais aspekts ir lielais kopkoris, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a cappella dziedāšanas tradīcijā. Līdzās tam svētki ir izauguši par vērienīgu un daudzpusīgu notikumu, kas ietver dažādus tautas mākslas žanrus un izpausmes formas: koru kustību un kopdziedāšanu, tautas dejas un deju kolektīvu lieluzvedumu, instrumentālo mūziku un pūtēju orķestru un kokļu mūzikas koncertus, koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru skates, folkloras kopu uzstāšanos, lietišķās mākslas un amatniecības izstādes. Dziesmu svētku tradīcija 140 gadu pastāvēšanas vēsturē ir veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas atzarus: vīru, sieviešu un zēnu koru salidojumus, Vispārējos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, pūtēju orķestru salidojumus. Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē ir izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas – Baltijas studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kas kopš 1956.gada ik pēc 5 gadiem notiek kādā no Baltijas valstīm, un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kopš 1995.gada notiek reizi divos gados, tādējādi veicinot Baltijas jūras reģiona valstu starpā aktīvu starpkultūru dialogu un sadarbību.
Īpašā veidā Dziesmu svētku radīšanas procesā piedalās arī latviešu komponisti un kora dziesmu tekstu autori. Sākot jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem, katros dziesmu svētkos līdzās jau zināmām un ilgi dziedātām kora dziesmām ir atskaņoti arī jaundarbi. Dziesma – mūzikas un vārda vienība – ir spēks, kas vieno visu lielo kopkori. Daudzu par dziesmu svētku repertuāra klasiku kļuvušu dziesmu komponisti paši ir bijuši kora diriģenti un dziesmu svētku virsdiriģenti. Piemēram, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis. Komponistam, domājot par kora dziesmas atskaņošanu dziesmu svētku estrādē, ir jāņem vērā daudzskaitlīgā kora skanējuma un tehniskās iespējas.
Gadiem ejot, nemainīgs saglabājas Dziesmu un Deju svētku veidols. Dziesmu svētki ir tautas tradicionālās kultūras un sava laika specializētās mūzikas kultūras neparasta vienība un sakausējums. No vienas puses – tautas svētki, ar folkloras klātbūtni repertuārā, etnogrāfisku stilu vizuālajā veidolā un dziedātāju tautas tērpos, līksmi, tautas ieražām un tautas dejas. Bet tomēr tas nav ne folkloras festivāls, ne vienkārši izpriecu svētki. Jo ir otra puse – profesionālu komponistu, diriģentu, deju vadītāju un tūkstošiem koristu, dejotāju un mūziķu apzināta mākslinieciska darbība. Vēsturisks un arī mūsdienu Dziesmu un Deju svētku mākslinieciskuma un tautiskuma virsmērķis, kas īstenojas caur katru svētku dalībnieku, ir tautas nacionālās vienotības un identitātes kopīga apliecināšana un svinēšana. Ikviens svētku dalībnieks un skatītājs ir aicināts kopā ar citiem izjust, apliecināt un svinēt savas tautas vienotību, pašapziņu un nacionālo identitāti.
Dziesmu un Deju svētku brīnums turpina iedvesmot un vienot Latvijas nāciju. Nepārtrauktais radošā darba process, gatavojoties 2013. gada Dziesmu un Deju svētkiem norit gan Latvijā, gan latviešu diasporas valstīs. Īpaši šajā laikā koriem, deju kolektīviem un pūtēju orķestriem pievienojas jauni dalībnieki, kuri tāpat kā viņu vecāki vai vecvecāki, vai viņu senči visā 140 gadu svētku vēstures gaitā ir atsaukušies aicinājumam ļaut sev piedzīvot jaunu radošu izaugsmi un pašizteiksmi, kopā ar citiem radīt svētku brīnumu, kas iedvesmo viņus pašus un visu Latviju.
Dziesmu un Deju svētki ir kļuvuši par savdabīgu Latvijas nāciju svētceļojumu, kas sauc kopā un sapulcina, kurā dodas lieli un mazi no visām Latvijas malām, kā arī no ārvalstīm. Latvijas kā nacionālas valsts izaugsmes ceļā 2013.gada svētkiem „GAISMA LĪGO LATVIJĀ” būs īpaša loma – tie ieskandinās ceļu uz Latvijas valsts neatkarības simtgades svinībām, kad 2018.gadā Latvijas lielo svētku gaisotnē notiks nākamie Dziesmu un Deju svētki. Dziesmu svētku brīnums aicina katru Latvijas iedzīvotāju un viesi iepazīt Latvijas kultūras daudzveidīgās radošās izpausmes un priecāties par tām. Latvijā radītais Dziesmu svētku brīnums ir piemērs tam, kā nācija saglabā un attīsta savu nacionālo savdabību mūsdienu globalizācijas pārņemtajā pasaulē un paraugs miermīlīgai un radošai tautas nacionālās identitātes apliecināšanai.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
