Oskars Kalpaks Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 6. janvārī Meirānu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) Miris 1919. gada 6. martā (37 gadi) Zirņu pagasts, Kuldīgas apriņķis,  Latvija Tautība latvietis Vecāki Pēteris Kolpaks (1850—1922), Ilze Kevere (1854—1890) Brāļi Kārlis Māsas Anna Paraksts

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1903 — 1919 Valsts Krievijas impērija (1903—1918) Latvija (1918—1919) Struktūra Sauszemes armija Vienība 183. Pultuskas kājnieku pulks Baltijas landesvērs Komandēja Latviešu atsevišķais bataljons Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Izglītība Irkutskas karaskola

Oskars Kalpaks (dzimis 1882. gada 6. janvārī, miris 1919. gada 6. martā) bija latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris.

Biogrāfija

Dzimis 1882. gada 6. janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas novada Ošupes pagasta) "Liepsalu" māju rentnieka Pētera Kolpaka (1850—1922) un viņa sievas Ilzes, dzimušas Keveres (1854—1890), ģimenē. Oskaram bija vecāka māsa Anna (1876.—?) un jaunāks brālis Kārlis (1884—1953). Pēc mātes nāves 1891. gadā tēvs apprecējās ar Annu Antužu.^[1]

Desmit gadu vecumā Oskars trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānasministrijas skolā, kas bija Krievijas valsts iestāde, un bija labāk apgādāta nekā pagastskolas un draudzes skolas, bet tajā mācības galvenokārt notika krievu valodā. Skolas laikā zēns apguva vijoļspēli, ko viņam patika spēlēt arī vēlāk.

Pēc pamatskolas absolvēšanas neveiksmīgi mēģināja iestāties Pleskavas karaskolā, nākamajā gadā devās uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja t.s. savvaļnieka pārbaudījumus, 1903. gada 18. janvārī O.Kalpaku ieskaitīja Krievijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O.Kalpaks 1904. gadā devās uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neizturēja iestājpārbaudījumus. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšvirsnieks 1905. gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur šoreiz veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā. 1905. gada revolucionāru apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus — O.Kalpaks Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu — sudraba medaļu “За усердие” (“Par centību“).

1908. gada jūnijā O.Kalpaks absolvēja Irkutskas karaskolu un tika ieskaitīts 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kura dislokācijas vieta bija Varšava. Podporučika dienesta pakāpes iegūšana nozīmē, ka viņš skolu bija beidzis ļoti sekmīgi, jo absolventiem parasti piešķīra tikai praporščika pakāpi. 1908.—1909. gadam O. Kalpaks tika norīkots par rotas pagaidu komandieri, kādu laiku viņš bija pulka mantzinis. 1910. gada vasarā armijas dislokācijā sakarā ar 1. Pasaules kara tuvošanos notika lielas pārmaiņas, kuru rezultātā 183. Pultuskas pulku pārvietoja uz Kostromu. Te viņš jau kā jaunākais virsnieks kļuva par pulka instruktoru sagatavošanas komandas priekšnieku. Līdz kara sākumam O.Kalpaks pēc izdienas ieguva poručika dienesta pakāpi un jau oficiāli kļuva par rotas komandieri. Sakarā ar cariskās Krievijas jubilejām (1912., 1913. gads) viņš par labu dienestu tika apbalvots ar divām piemiņas medaļām.

Pasaules kara sākumā 1914. gada augustā O.Kalpaks ar savu pulku kā ložmetēju vada komandieris nokļuva krievu—austriešu frontē Galīcijā. Par ievainojumu kaujā tika apbalvots ar Sv.Annas ordeņa 4. pakāpi. Par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, pēc tam — rotu t.s. Karpatu operācijās viņu apbalvoja ar trim ordeņiem. Par cīņām pie Brestas tika piešķirti vēl divi ordeņi. Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts. Par 1915. gada augusta kaujām pie Zeļenijdvorecas viņu apbalvoja ar Sv. Jura zobenu. Savukārt 1915. gada septembra kaujās viņu apbalvoja ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi. 1915. gada septembrī O.Kalpakam piešķīra štābkapteiņa dienesta pakāpi.

1917. gada buržuāziski demokrātiskās revolūcijas laikā viņš iestājās sociālrevolucionāru (eseru) partijā.

1917. gada septembrī O.Kalpaks pēc izdienas ieguva apakšpulkveža dienesta pakāpi. Pēc atgriešanās no piecu nedēļu atvaļinājuma, ko, iespējams, viņš pavadīja dzimtenē, 15. novembrī padomju vara viņu iecēla par pulka komandieri. Par O.Kalpaka autoritāti kareivju masās liecina. tas, ka 1917. gada 10. decembrī viņu ievēlēja par komandieri pulka sapulcē, ko apstiprināja pulka komiteja. Pēc pulka demobilizācijas O.Kalpaks 1918. gada 8. aprīlī atgriezās Kostromā, kur pabeidza pulka štāba lietu nodošanu turienes muzejam. 1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Vācijas armijas okupētajā Rīgā.

1918. gada 31. decembrī K. Ulmaņa Pagaidu valdība viņu iecēla par Landesvēra latviešu vienību komandieri (skat. Latvijas brīvības cīņas). Sarkanajai Armijai uzbrūkot Kurzemesvirzienā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu. 1919. gada 5. janvārī pulkvedis Kalpaks izdeva pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka apsardzības ministris viņu iecēlis par komandieri atsevišķam bataljonam, kuru veidoja virsnieku rezerves rota, Latgales apakšvirsnieku rota, Latgales virsnieku rota, Cēsu rota, 3. latviešu zemessargu rota. Tajā pašā dienā pagaidu valdība atstāja Jelgavu un aizbrauca uz Liepāju studentu rotas apsardzībā. Pulkvedis Kalpaks ar savu bataljonu palika frontē. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotāju vairākums simpatizēja lieliniekiem. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.

1919. gada februārī frontes līnija apstājās pie Ventas. Liepājā un Grobiņas apriņķī tika veikta mobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi.

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai. Kalpaka bataljona sākotnējais uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas—Saldus ceļu. Latviešu bataljons un vācu dzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm" nonāca savstarpējā sadursmē — krēslā vieni otrus neatpazina (vienotu uniformu un atšķirības zīmju nebija), izcēlās apšaude. 6. martapēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris Oskars Kalpaks mira. Apšaudē bez plkv. Kalpaka no Atsevišķā latviešu bataljona gāja bojā divi latviešu virsnieki — kapteinis Nikolajs Grundmanis un virsleitnants Pēteris Krievs — kā arī Kalpaka bataljonam piekomandētās vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants Šrinders (Schründer), kā arī vairāki karavīri otrā landesvēra daļā — fon Borha bataljonā, ar kuru izcēlās apšaude.

Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Oskaru Kalpaku apglabāja 11. martā Liepājas Ziemeļu kapos. 1919. gada 18. septembrī Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtas kapsētā Meirānu Visagalā, netālu no "Liepsalām". Tur viņam 1927. gadā atklāja K. Zāles veidoto pieminekli.

Piemiņas vieta "Airītes"

Oskara Kalpaka kapa piemineklis Meirānu Visagala kapsētā (Kārlis Zāle, 1927.)

Oskara Kalpaka piemineklis Rīgā, Esplanādē

O. Kalpaka krišanas vietā "Airītēs" 1936. gadā tika ierīkots muzejs. Tas tika atjaunots 1988. — 1990. gadā. Kopš 2007. gada muzejs ir Latvijas Kara muzeja filiāle.

"Airīšu" vēsture

Jau no 1920. gada par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas "Airītes", uz valsts dotā īpašuma (14 hektāriem), sāka veidot piemiņas vietu Oskaram Kalpakam un 1922. gada3. septembrī atklāja viņam veltītu pieminekli, kuru uzcēla blakus priedei, pie kuras viņš saņēma nāvējošo ievainojumu. Arī atsevišķās (studentu) rotas komandiera kapteiņa Nikolaja Grundmaņa (07.02.1896.- 06.03.1919.), atsevišķās jātnieku nodaļas virsleitnanta Pētera Krieva (12.10.1892.- 06.03. 1919.) un bataljona piekomandētās vācu pusbaterijas komandiera leitnanta Hansa Johana Šrindera (1890.- 06.03.1919) pieminekļi atradās „Airītēs”, viņu krišanas vietā.^[4] Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935. gada vasarā iepretim piemiņas vietai sākt celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeja celšana iesaistījās daudzi iedzīvotāji no Skrundas, Kuldīgas, Saldus. Vietējie zemnieki veda gan baļķus, gan granti, smilti, visu, kas bija nepieciešams. Pašu muzeju "Airītes" Kārlis Ulmanis atklāja 1936. gada 6. septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām. Sākoties PSRS okupācijas režīmam, muzejs turpināja darboties līdz 1944. gadam, bet 1950. gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Pulkveža O. Kalpaka pieminekli aizveda prom, bet pārējos trīs nogrūda no postamentiem un atstāja tur pat mežā.^[5] Muzejā ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.-1989. gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990. gada 11. novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību.^[6]

Ugunsgrēks "Airītēs"

2007. gada 23. novembrī muzejā „Airītes” izcēlās ugunsgrēks. Aivars Tērauds, kurš bija muzeja vadītājs gandrīz piecpadsmit gadus, nelaimīgo nakti atceras tik skaidri, it kā tas notika vakar. A. Tērauds stāstā, ka vislielākie postījumi bijuši otrajā stāvā, kur atradās bibliotēka. Lielākā daļa no tā laika pieejamiem materiāliem uguns iznīcināja pilnībā. Vieni no vērtīgākajiem literatūras materiāliem bija 20.- 30. gadu oriģināli. Vairums ekspozīcija, kura atrādās pirmajā stāvā, tika iznesta ārā, drošībā, bet, apskatot izglābtās mantas, tika secināts, ka daudzi ekspozīcijas materiāli bija bojāti lielā apjukuma un hausa brīdī. Kā oficiālais ugunsgrēka iemesls tika minēts darba drošības neievērošana remontdarbu laikā.^[7]Pēc nelaimīgās 23. novembra nakts ir mainītas daudzas lietas, lai tāda nelaime vairāk neatkārtotos. Inta stāsta, ka muzejs „Arītes” bija slēgts sešus gadus. Pirmajos trīs gados muzejs tika atstāts novārtā, apklāts ar plēvi. 2010. gada 15. jūnijā tika sākti restaurācijas darbi, kuri ilga līdz 2012. gadam. Muzeja otrais stāvs tika atjaunots pilnībā. Pirmā stāva postījumi nebija tik plaši, tāpēc nebija jāiegulda tik liels darbs kā otrajā. 2013. gada 6. martā – O. Kalpaka piemiņas dienā – muzejā „Airītes” tika atklāta jaunās telpas un ekspozīcija. Jaunās ekspozīcijas ideju autori bija Kara muzeja direktore Aija Fleija, māksliniece Ie. Lapiņa un Latvijas Kara muzeja nodaļu vadītājas I. Krīgere un B. Ekmane. Restaurācija tika segta par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem, kuras īpašumā arī „Airītes” atrodas. Liels atbalsts bija arī no „Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fonda” un ārzemju latviešu ziedojumiem. Sākot muzeja restaurāciju, darbinieki centās saglabāt „Airītes” iepriekšējo tēlu, tāpēc balstījās uz 1936. gada skicēm un plānojuma. Bija nepieciešams atjaunot pilnīgi visus griestus, bet, lai varētu redzēt, kā izskatījās iepriekšējie, ir atstāta neliela ailīte ar vecajiem griestiem. Arī kāpnes uz otro stāvu ir atstāta pēc 1936. gada parauga, protams, ar nelielu restaurāciju.^[8]

Muzeja ekspozīcija, kura atradās „Arītēs” no 1936. gada, nav saglabājusies. Tajā ietilpa daudzas Oskara Kalpaka personīgas mantas, piemēram, apbalvojumi, šinelis, dažāda bataljona emblēmas u.t.t. Inta izsaka minēju, ja kāda no šīm lietām ir palikusi neskarta, tad tās, noteikti, atrodas personīgo kolekcionāru īpašumā. Ekspozīcija, kas tika izglābta 2007. gada nelaimīgajā ugunsgrēkā un, kuras veidotāji ir Saldus Jāņa Rozentāla vēstures un mākslas muzeja darbinieki, pašlaik atrodas Saldus muzejā. 2013. gada 6. marta atklāto ekspozīciju veidoja Kara muzeja darbinieki, kuri, ar jaunu ideju palīdzību uzlaboja muzeja kvalitāti. Ekspozīcija tika saziedota un daudzi no materiāli ir saglabājušies cauri padomju laikam, kad to glabāšana bija bīstama. Vienīgā lietas, kas ir saglabājusies, no 1936. gada ir plīts un krāsns. Muzeja ekspozīcija, salīdzinot ar iepriekšējo, ir daudz plašāka un tajā izmantotas jaunās tehnoloģijas, kas palīdz vieglāk izprast vēstures notikumus. Viena no ekspozīcijas daļām ir veltīta brīvības cīņām un Kalpaka bataljonam, citā aplūkotas Oskara Kalpaka gaitas Pirmā pasaules kara laikā, savukārt ekspozīcijas trešajā daļā atspoguļotas liecības par O. Kalpaka bērnību un jaunību. Viesiem ir pieejams audiogids trijās valodās – latviešu, vācu un angļu.^[9]

"Airīšu" iekļaušana kultūras pieminekļu sarakstā

Šobrīd valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir 8838 pieminekļi un „Airītes” ir viens no tiem. Kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēstures piemineklis Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” iekļautas 1998. gadā pamatojoties uz likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 5.,8.,9.,11.,21. pantu.^[10]

Muzeja "Airītes" pārziņi un vadītāji

Muzejam „Airītes” ir bijuši daudzi pārziņi un vadītāji. Katrs no viņiem ir ieguldījis darbu, laiku un sirdi, lai „Airītes” paliktu neskartas, cilvēki brauktu apskatīt šo vietu un mācītos par nozīmīgiem pagātnes notikumiem un personām. Katrs pārzinis ir atstājis kādu nelielu daļiņu no sevis, kas muzejam palīdzēja kļūt vēl interesantākam. Viens no pirmajiem muzeja pārziņiem bija Jūlijs Vegers – 1. Atsevišķās latviešu Neatkarības rotas seržants, bijušais kalpakietis. Tā kā J. Vegers nebija precējies, tad ar savas māsas palīdzību uzraudzīja muzeja telpas un uzņēma viesus. 1945. gadā viņu izsūta uz Sibīriju, bet 1956. gadā viņš atgriežas Latvijā. 1959. gadā pēc nāves J. Vegers tiek apglabāts Pidraišu kapsētā. Pēc muzeja atjaunošanas, kā otrais muzeja vadītājs bija Jānis Vītiņš, kurš „Airītēs” strādāja no 1990.–1995. gadam. No 1995.- 2005. gadam muzeja vadītāj bija Aivars Tērauds, pašreizējais Druvas vidusskolas politikas un tiesības, vēstures skolotājs. 2005. gadā Aivars Tērauds pamet šo amatu, tāpēc līdz 2007. gadam muzejs darbojās bez vadītāja. Arī bez vadītāja muzejs „Airītes” turpināja rīkot piemiņas pasākumus par godu vēstures notikumiem. No 2007.- 2009. gadam muzeja vadību pārņēma ventspilnieks Sandis Ante, kurš tika izvēlēts pēc konkursa. 2009. gadā vadību atkal pārņem Aivars Tērauds, kurš muzejā nostrādā līdz 2013. gadam. Pašreizējais muzeja vadītājs ir Saldus 2. vidusskolas bijušais vēstures skolotājs Roberts Sipinieks.^[11]

Muzeja "Airītes" arhitektoniski mākslinieciskais raksturojums

1936. gada 6. septembrī atklātā muzeja "Airītes" ēku saimniecība ir celta kā latviskās arhitektūras paraugs, iekļaujot latvju zīmes un rakstus. Ēkas arhitekts un galvenās domas autors bija Artūrs Galindoms, kurš, atdarinot latviešu nacionālās celtniecības elementus, izveidoja muzeja saimniecību. Artūrs Galindoms, arhitekts, pulkvedis, Atsevišķas (Studentu) rotas kareivis. Pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa meta ierīkoti apstādījumi. Muzejs vienlaikus bija lauku saimniecība ar tipiskām latvju sētas ēkām, kas celtas, atdzīvinot seno laiku latviešu sētas nacionālos celtniecības elementus. Muzeja saimniecība veidota tautiskā romantisma stilā. Šī stila pamatā ir smagnēju būvmateriālu lietošana. Šīm celtnēm raksturīga zināmu formu smagnējība, stāvi jumti, tās parasti vērstas uz augšu, izteiktas vertikālas formas. Muzeja „Airītes” ēka ir guļbūve ar jumta pārsegumu, kurš veidots no niedrēm, nošķeltas jumta kores un liels mansards, divslīpju jumts. Guļbūves elements, pažobele ar kokgriezumiem. Viena jumta daļa ir balstīta ar trīs, noapaļotas formas koka brusām. Galvenās ieejas durvis apšūtas no iekšpuses ar viena ozola ēvelētiem un gropētiem dēļiem skujotā veidā, gaismas loga izveidošanai. Durvju logā ir krustveidīgs dubultstikls. Muzeja durvis ir pagatavotas ar bumbiera un ozolkoka izrotājumiem.^[12]

Muzeja "Airītes" izmantošana tūrismā

Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novadā, Zirņu pagastā „Airītēs”. Tas ir viegli atrodams, jo braucot pa Rīgas – Liepājas šoseju (A9), neaizbraucot līdz Skrundai, ir jāizdara viens pagrieziens pa labi, kur skaidri var redzēt muzeja zīmi. Braucot uz „Airītēm” no Saldus puses, ceļā pavadīsiet 26 km. Muzejs tiek plaši apmeklēts visu gadu, bet it īpaši latviešu nacionālajos svētkos kā piemēram 11. un 18. novembrī. Ceturksnī ir apmēram 2000 apmeklētaji. „Airītes” apmeklē dažāda vecuma cilvēki gan pašas jaunākas paaudzes, gan tādi, kuri ir pensijas gados. Muzejs ir perfekta vieta, lai iemācītu cilvēkiem par svarīgiem Latvijas vēstures notikumiem un personībām. Viesojoties O. Kalpaka muzejā un piemiņas vietā „Arītes”, ir iespējams pieteikt ekskursijas gida pavadība, kurš jums izrādīs muzeja ekspozīciju un atbildēs uz visiem jautājumiem. Gada garumā muzejā notiek dažādu veidu pasākumi. Sākot ar piemiņas dienām, beidzot ar „Airītes” Lāčplēša dienas sacensībām. Pieejamā ugunskura vieta ļauj izbaudīt dabas mieru un burvību. Ekskursantiem tiek rīkotas dažādas veidu spēles uz vietas. Divus gadu pēc kārtas jau notiek „Airītes” muzeja nakts, kur apmeklētāji var izbaudīt muzeju vakara noskaņas. Jauna iespēja tiek piedāvāta jauniešiem, kuri vēlas iejusties karavīru lomās. Pasākuma nosaukums ir „Ceļojums uz 1919. gadu”, piedalās 20 jaunieši, kuri veic dažādus karavīra pienākumus, piemēram, ugunskura iekurināšana, šaušana mērķi. Dalībniekiem tiek piešķirts noteikt ēdiena daudzums, ar kādu 1919. gadā bija jāiztur kareivjiem (viens kukulis maizes, gabaliņš speķa un nedaudz sviesta). Tiek piedāvātas dažāda veida izglītošanās nodarbības, kur nodarbības vadītājs, izmantojot muzeja ekspozīciju, iepazīstina jauniešus ar Oskara Kalpaka biogrāfiju, Pirmā pasaules kara gaitām un Atbrīvošanas kara vēsturi. Pēc ekspozīcijas apskatīšanas skolēniem jāatbild uz atjautīgiem jautājumiem un jāveic uzdevumi, kas saistīti ar muzeja iekšējo un ārējo ekspozīciju. Muzejā „Airītes” tiek svinēti arī Ziemassvētki. Ar Saldus pašvaldības atbalstu ir sākta projekta „Spēka taka” izveide, kur jaunieši varēs izmēģināt savus spēkus šķēršļu pārvarēšana. Mērķis – likt jauniešiem izprast tā laika grūtības, ar kurām saskārās karavīri dodoties cīņas. Sadarbībā ar Kuldīgas tehnoloģiju un tūrisma profesionālo vidusskolu, muzejs vēlas izveidot koka skulptūru izstādi, kur tiktu attēloti latvju varoņi un dažādu notikumu fragmenti. Nākamgad Oskara Kalpaka muzejam un piemiņas vietai „Airītes” būs 80 gadu jubileja. tāpēc visu nākamo gadu notiks pasākumi saistībā ar muzeja dzimšanas dienu, kuru laikā ir paredzētas svinības ar daudz un dažādām iespējām.^[5]

Kalpaka dzimto māju vietā "Liepsalās" arī ir iekārtots muzejs. Diemžēl padomju meliorācijas rezultātā saglabājušies bija tikai kūts mūri, kuri tika pārbūvēti un tur izvietota ekspozīcija.

2006. gada 22. jūnijā Kalpakam tika atklāts piemineklis Rīgā, Esplanādē.

Oskara Kalpaka vārdā ir nosauktas ielas Gulbenē, Jelgavā, Jūrmalā, Kuldīgā, Liepājā, Lubānā, Madonā, Rīgā, Sabilē, Siguldā, Skrundā, kā arī Kalpaka bulvāris Rīgā un Oskara Kalpaka laukums Saldū.

Oskara Kalpaka tilts Liepājā.

Atsauces