Dzīves jēga un izpratne
Dzīve palaikam mums uzdod jautājumu – kāda ir tavas dzīves jēga? Par to cilvēki aizdomājas dažādos dzīves etapos: vieni grūtos brīžos, citi – kad viss iespējamais jau ir sasniegts. Neskaitāmi cilvēki nebeidz domāt par to, kāds ir viņu dzīves mērķis. Tie pārdomā savu dzīvi un brīnās, kāpēc viņu attiecības ar citiem cilvēkiem ir izirušas un kāpēc viņi jūtas iztukšoti, lai gan sev izvirzīto mērķi ir sasnieguši.
Mūsdienu sabiedrībā cilvēki dzenas pēc daudzām lietām, izvirza sev dažādus mērķus, jo cer, ka tajos viņi atradīs dzīves jēgu un piepildījumu. Cilvēki tiecas, piemēram, pēc veiksmes biznesā, labklājības, labām attiecībām, seksa, izklaides un palīdzēšana citiem utt. Bet daudzi cilvēki ir apliecinājuši, ka arī sasniedzot mērķus un dzīvojot labklājībā, baudot labas attiecības un dažādas izklaides, viņi iekšēji jūtas iztukšoti, it kā dvēselē būtu kāds ne ar ko neaizpildāms caurums.
Dzīve sastāv no mērķiem un uzdevumiem, bet tā nav dzīves jēga. Katrs mērķis pats par sevi nevar būt dzīves jēga, jo, ja kādu mērķi neizdodas sasniegt, dzīves jēga taču tāpēc nebeidzas. Atrast atbildes uz šo jautājumu cilvēkam kļūst arvien grūtāk, jo apkārtējais informācijas lauks ir pārpildīts ar padomiem un ieteikumiem par to, kas jādara, lai justos pilnvērtīgs un laimīgs. Daudzi ar dzīves jēgu saprot dzīves baudīšanu – ceļošanu uz eksotiskām valstīm, jaukas ballītes, materiāli labi nodrošinātu dzīvi u.tml.
Lai mēs spētu izprast dzīvi un notikumus, kas mūs iepriecina vai apbēdina, mums ir jāizprot, kāpēc mēs piedzimstam un dzīvojam. Vai jūs esat sev kādreiz uzdevis jautājumu – kāpēc es esmu piedzimis tieši šajā laikā, tieši šajā valstī un tieši šiem vecākiem? Kad es lekcijās uzdodu šo jautājumu, tad atbildes ir dažādas, piemēram, lai baudītu dzīvi, tāpēc, ka jādzīvo u.c. Manuprāt, šis ir pats būtiskākais jautājums, kas cilvēkam jāizprot. Cilvēks ir mūžīgs, jo cilvēka Gars un Dvēsele ir nemirstīgi. Tikai ķermenis ir laicīga parādība, kas nomirst. Kad ķermenis nomirst, Garam tās ir it kā dzīves mācību stundas beigas. Gars aiziet pārmainīties, un tad sākas jauna mācību stunda nu jau jaunā ķermenī.
Katra cilvēka dzīve ir tikai mācību stunda, kuras apgūšanai mēs pēc pašu brīvas gribas ierodamies šajā pasaulē. Mēs iemiesojamies fiziskajā ķermenī, un katrs nākamais mūžs ir kā nākamā klase skolā, kur jāapgūst noteikta programma, un tikai tad var doties pelnītās brīvdienās. Cilvēka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas apgūs nākamajā dzīvē, un tāpēc Gars izvēlas laiku, kad piedzimt, valsti, kurā piedzimt, un vecākus, kuriem piemīt tās sliktās īpašības, kas Garam kā mācību stunda ir jāapgūst šīs dzīves laikā. Tātad cilvēks piedzimst, lai mācītos, nevis lai baudītu skaistu dzīvi, un mācās viņš no sliktā. Tāpēc cilvēka dzīve nevar būt viegla. Katram cilvēkam ir savas problēmas. Ja jums no malas šķiet, ka tikai jums iet grūti, ka pārējiem klājas labāk, tad jūs maldāties. Katram cilvēkam ir jāpārvar savas individuālās grūtības, t.i., jāapgūst savas individuālās mācību stundas. Vienam jāapgūst alkatības mācību stunda, otram prasme mīlēt bez nosacījumiem, citam jāizprot pazemojuma izjūta u.tml.
Mācīties var divējādi – caur mācību vai caur ciešanām. Visas problēmas un slimības, kuras mēs pārdzīvojam, ir ciešanas. Vai ir iespējams nodzīvot bez ciešanām? Pilnīgi bez problēmām un slimībām cilvēks nevar dzīvi nodzīvot, jo tieši tāpēc viņš ir piedzimis, lai caur tām kļūtu garīgi gudrāks. Var būt lielas problēmas un smagas slimības. Var būt problēmas, kas cilvēku tik ļoti nesatrauc, jo viņš izprot problēmas cēloni. Šinī gadījumā cilvēks var saslimt, taču ātri izveseļojas. Tātad ciešanas var būt smagākas vai vieglākas. Tie, kuri apgūst mācību, tas ir, izprot savu neapgūto mācību stundu, sevi pasargā no smagām ciešanām. Piemēram, ja cilvēks ir slims ar ļaundabīgo audzēju, tas nozīmē, ka cilvēks sevī slēpj dusmas, kuras jau ir pāraugušas naidā un gaida savu atbrīvošanu. Ja cilvēks atzīst sev, uz ko viņš ir dusmojies un piedod pāridarītājam, viņš var atbrīvoties no šīs smagās slimības. Ja cilvēks ietiepīgi grib pierādīt sev un citiem, cik viņš ir labs, neatzīstot savu slikto, tad neviens viņu nevar pasargāt no smagām ciešanām.
Gars attīstās, apgūstot aizvien jaunas mācību stundas. Mūžs pēc mūža, mācību stunda pēc mācību stundas – tā tiek krāta dzīves gudrība. Katras dzīves nobeigumā mēs pametam savu nonēsāto ķermeni un dodamies uz Garu pasauli, kur dzīves laikā notikušo apkopojam, izdarām secinājumus un izstrādājam savas attīstības plānus nākamajai dzīvei. No visām savām dzīvēm atdzimšanu jeb reikarnāciju ķēdē mēs līdzi paņemam dzīves gudrību – saprātīgumu un apdomību.
Tiem cilvēkiem, kuri netic reinkarnācijai un tam, ka Gars jau iepriekš zina, kādas mācību stundas viņu sagaidīs šajā dzīvē, var uzdodt jautājumu – vai jums nekad nav bijusi ļoti īslaicīga, pat mirklīga izjūta, ka šo situāciju es jau esmu redzējis? Parasti cilvēks atzīst, ka šāda izjūta dažreiz ir bijusi, bet tā patiešām ir ļoti īslaicīga. Šie īslaicīgie mirkļi ir tie, kurus mēs atceramies no Garu pasaules. Garu pasaulē, pirms Gars iemiesojas ķermenī, viņš kā filmu noskatās savu nākamo mūžu uz zemes. Kad cilvēks piedzimst, viņš neatceras, kādus uzdevumus viņam ir jāveic, jo tie no atmiņas ir izdzēsti, kā arī viņš neatceras savas iepriekšējās dzīves. To, ka ar hipnozes palīdzību ir iespējams atcerēties iepriekšējās dzīves, atzīst pat zinātnieki. Kāpēc daba cilvēka atmiņā izdzēš faktus par iepriekšējo dzīvi un Garu pasaulē redzēto nākamo dzīvi? Tāpēc, ka cilvēkam ar šīm zināšanām būtu pārāk smagi dzīvot, jo viņš visu laiku domātu par saviem sliktajiem darbiem un sev nodarītajām pārestībām pagātnē, kā arī satrauktos par gaidāmajām problēmām. Ne velti pat Bībelē ir teikts: „Tev nebūs zināt nākotni.”
Jūs esat ieradies pasaulē, lai, no vecākiem pārņemot viņu slikto, iemācītos to pārvērst labajā, jo jūsu piedzimšanu virknē pienācis laiks par labu vērst tieši šo slikto!
Lai apgūtu dažādas mācību stundas, mēs piedzimstam gan kā ubagi, gan bagātie, gan kā vīrieši, gan sievietes, utt. Tas mums ir nepieciešams, lai izzinātu pasaules daudzveidību. Piedzimstot mēs nākam apgūt kaut ko jaunu, izzināt konkrētam laikmetam piemītošo gudrību. Visas apgūtās zināšanas uzkrājas Gara apziņā. Visi, kas ir dzimuši 20.gadsimtā, izvēlējās piedzimt šajā laikā, jo iepriekšējās dzīvēs nebija apguvuši materiālisma mācību stundu. Tieši tāpēc pasaulē pašlaik ir ekonomiskā krīze, lai mēs attīstītos Garā un mainītu savu vērtību sistēmu.
Sākumā mūsu mācību stunda ir neliels pārbaudījums. Ja mēs šo mācību stundu nesaprotam vai ignorējam, tad tā pie mums atnāk atkal, bet nu jau ar lielākām problēmām. Ja mēs atkal to neizprotam, tad tā pie mums atnāk vēl lielāka, iespējams, jau slimības veidā. Problēma pie mums veļas kā sniega bumba no kalna. Ja mēs to neapgūstam, tad šī bumba kļūst arvien lielāka. Ja cilvēku piemeklē slimība, tas nozīmē, ka pirms tam ir bijuši mazāki brīdinājumi, kurus cilvēks ir ignorējis. Slimība jau ir nopietns brīdinājums, kas piespiež sākt domāt, bieži vien noguldot cilvēku slimības gultā. Ja cilvēks arī šādā situācijā nevēlas izprast slimības cēloņus – to, ko viņš dara nepareizi savā dzīve, tad viņu piemeklē komplikācijas, un cilvēks slimos ilgāk. Tad, kad cilvēks beidzot ir sapratis mācību stundu, tad viņš pakāpjas savā garīgajā attīstībā vienu pakāpienu augstāk, un atkal process sākas no jauna – cilvēku piemeklē problēmas, kuras viņam ir jāsaprot un jāatbrīvo, tikai tās jau ir lielākas problēmas, jo cilvēks ir kļuvis gudrāks. Tā mēs dzīves laikā, pārvarot problēmas savā garīgajā attīstībā, kāpjam solīti pa solītim augšup. Tie cilvēki, kas ietiepīgi negrib apgūt mācību stundas, garīgi neattīstās, par regresē. Šiem cilvēkiem draud mentāla rakstura slimības un ārstēšana.
Viss labais, kas ar mums pašlaik dzīvē notiek, ir iepriekšējās dzīvēs apgūts sliktais. Viss, kas tagadējā dzīvē šķitis slikts, bet pēc kāda laika kļuvis saprotams, ir šajā dzīvē apgūta mācību stunda. Visu, ko mēs uzskatām par sliktu un negribam saprast, būs jāapgūst nākamajās dzīvēs.
Cilvēka dzīve nav nekas cits kā dzīves jēgas meklējumi. Laime – tā ir dzīves jēgas, Mīlestības atrašana.
Tātad cilvēka dzīve ir mācību process caur slikto, kas uzrodas cilvēka ceļā. Skolotājs ir viss sliktais. Kas mācību vielu neapgūst, tas saslimst. Sliktais nekad neierodas pie cilvēka, lai pierādītu sliktā esamību citos cilvēkos, bet lai caur svešu slikto pievērstu jūsu uzmanību kļūdai, ko esat pieļāvis pats. Svētais cilvēks Satja Sai Baba ir teicis: „Laimi iemanto, kad aizmirsti, ka citi tev nodarījuši ļaunu, un aizmirsti, ka citiem esi darījis labu.”
Autore: Elvita Rudzāte
