Par Filosofiju

un filozofiju.

Ar retiem izņēmumiem, mūsdienu “diplomēto filozofu” lielākā daļa muļķo sabiedrību un savus studentus, tiem par Filosofiju pasniedzot savus subjektīvos prātojumus par kādu reālu, tiem neaptveramu problēmu sekām, kuri kopumā, sava maldīguma dēļ, nerada izpratni nedz par problēmas būtību, nedz arī par sekām kā savas subjektivitātes, tā seku mainīguma (to izpausmes vides mainības) dēļ. Savus studentus tie muļķo visamizantākajā veidā tāpat kā savus agnostiskos “brāļus zinātniekus” mūsdienu “objektīvajā un materiālistiskajā zinātnē”.

            Saviem studentiem par Filosofiju tie nestāsta neko, bet rakņāšanos bukinistu un antikvariātu plauktos kā ari bibliotekāru apmācības kursa: “mūsdienu filozofijas novirzieni” būtību, pasniedzot par Filosofiju, viņus muļķo vareni.

            Lielākā daļa šajos plauktos esošo salonfilozofijas sējumu par papagaiļa kreisās kājiņas nadziņa rievojuma īpatnībām ir domāta nenobriedušu jaunavu mulsināšanai un viņas visbiežāk cerētā vietā noved pie dzīves apnikuma viedā pasniedzēja gultā vai kādā modernā sātanistu sektā.

            Par dižu muļķošanu to var saukt tādēļ, ka saviem agnostiskajiem (nezinošajiem) brāļiem zinātnē, kuri pēta parādības, neko nezinot par to izcelsmes cēloņiem, tie nesaka vienkāršo patiesību, ka nav iespējams izprast parādību, nezinot tās cēloni. Mūsdienu zinātne, uzskatot sevi par objektīvu (mainīgu pasauli mērot ar mainīgu lineālu) patiesībā ir pilnīgi subjektīva, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka visi tās rīcībā esošie līdzekļi un metodes ir tikai un vienīgi cilvēka piecu jutekļu “pagarinājumi” un paši pētījumu virzieni izriet tikai no šo jutekļu iezīmētiem eksistences laukiem, savu jutekļu dabai neatbilstošo eksistences daļu pasludinot par neesošu vai neizzināmu.

            Un te katram ir skaidrs, ka pētāmā fenomena daba šādā veidā nav izzināma, jo pētāmais fenomens ir jutekļu un blakus esošo “neeksistējošo” esamības laukos esošu mainīgu lielumu korelācija.

            Ja diplomētie “brāļi filozofi” savus studentus izjoko, liekot tiem pētīt pavisam citas parādības – sofistikas un agnostiska ateisma dažādu kombināciju sekas, stāstot tiem, ka tādā veidā tie apgūst Filosofiju (kaut gan pat šiem studentiem būtu jāsaprot, ka nav iespējams izprast cēloni apskatot sekas, ja cēlonis ir citā augstākā esamības organizētības līmenī. Neviena sistēma nevar izprast sevi vai par sevi augstāk organizētu sistēmu- skan viens no kibernētikas pamatlikumiem.), tad saviem brāļiem materiālistiem tie liek maldīties tumsā, nesakot vienkāršo patiesību- viens un tas pats cēlonis dažādās izpausmes vidēs atstāj dažādas sekas, un tādēļ, nezinot īsto korelāciju komponentus un komponentu radītājus, nav iespējams izprast pašas korelācijas- pētāmos fenomenus. Un tā maldās zinātnieki, bieži vien domājot pētām parādības, kuras tādas nav pēc būtības un patiesībā ietilpst pavisam citu zinātņu izpētē esošās parādībās, vai ir atkarīgas no to dabas.

            Diplomētie filozofi, paši būdami ēnu teātra personāži, nespēj palīdzēt “objektīvajiem zinātniekiem” zinātnes uzdoto jautājumu atbilžu meklējumos, tiem visiem tvarstot citu dimensiju gaismas un objektu mijiedarbību radītu ēnu spēli uz savas apziņas robežas ekrāna vai tās dzīlēs.

            Paši filozofi, būdami tālu no Filosofijas īstās būtības- Esmes Gudrības un tās radīto mūsu pasaulē esošo seku cēloņu izpētes- protams, nevar palīdzēt tiem, kuri cenšas izprast šo cēloņu radīto seku pasauli un pūlas paplašināt savu izziņas sfēru uz cēloņu pusi.

            Maz ticams, ka, deldējot bikses augsti godātajos krēslos, katedrās un universitātēs, šie jokdari kaut vai aiz gara laika nav ieskatījušies pašu radītās mācības vēsturē un tās dzīlēs nav uzdūrušies Pītagora radītā termina – Filosofija – skaidrojumam - Dievišķās (Radošās) Gudrības izziņa esot draudzīgās attiecībās ar Radītāju. Te jāpiebilst, ka Tā laika Filosofi, (Gudrie Vīri - Soteri jeb Pestītāji un Pasaules Glābēji Neziņas Posta Jūrā), atšķirībā no mūsdienām, seksuālo tuvību uzskatīja par Mīlestības viszemāko un nebūtisko – zemes pasaulei piederīgo daļu, bet Draudzību par augstāko Dievišķajai Pasaulei piederīgo Mīlestības daļu. Tā izteicieni Dievu Mīlulis vai Nemirstīgo Draugs norāda uz pieminētā Cilvēka Filosofisko dabu un to, ka īsts Filosofs var būt tikai reliģiozs un Dievus (Radošās sākotnes) kā Esības Gudrības izpausmes atzīstošs zinātnieks.

Filosofiskā doktrīna pauž atziņu, ka Radošā sākotne izpaužas tikai caur savas darbības sekām- formu un to, ka katrs no šīs daudzslāņainās sistēmas iemītniekiem objektīvi mīt un var tā kontaktēt tikai ar savā realitātē esošajām formām, parādībām un būtnēm. Tas nozīmē, ka visa mums apkārt esošā pasaule ir šīs Dievišķās Gudrības (Sofijas) izpausme- pati šī Sofija šim matērijas stāvoklim raksturīgā veidā (Esība ir Radoša- tā izpaužas katrā vidē kā tai raksturīgās formas) un tās Draugs Filosofs nebūt nav abstraktu ideju vērpējs, bet ieinteresēts apkārtējās pasaules un tās rašanās likumību pētnieks- Cilvēks, kurš ir Draudzīgās attiecībās ar visu Radošo Dzīvību un izprot zemākās - destruktīvās - Dzīvības mērķus un darbības metodes, tādēļ, palīdzot vienai, netraucē darboties otrai tur, kur tās darbību vada Dievišķā Gudrība, bet ierobežo tur, kur to atbrīvojusi Cilvēka savtīgā neapdomība.

            Filosofijas būtība atrodama aksiomā:

                        Dievišķais Rada

                        Cilvēcīgais Izzina

                        Dzīvnieciskais bauda,

tādēļ Filosofija nav sastingušu fosīliju izpēte un to apcerēšana neizprotami sausos traktātos, bet nepārtraukts radošs process, kurā piedalās abas puses - Radošās Sākotnes (Dievi) caur savām radītajām un izpausmes formām maina apkārtējo vidi pētošo apziņu un apziņa ar savu iedarbību uz pētāmo vidi, to mainot, dod atbildes signālu Dievišķajam par apziņas maiņas lielumu un virzienu. Vide ir Dievišķā un Cilvēciskā saskares vieta. Tas pats jāsaka par Cilvēka iekšējo pasauli, kur laicīgā personība saskaras ar savu Radītāju- Dievišķo Ego - Pārlaicīgo Individualitāti.

            Apziņa, kā Makro un mikrokosmosa starpnieks, vienlaicīgi piedalās abu telpu transformācijā un ir šo izmaiņu pārnesējs no vienas telpas otrā.

            Attīstība ir mainība - tādēļ Dievišķais atbalsta daudzveidību vienotībā, bet pretojas vienveidībai – unifikācijai - kas patiesībā ir sistēmas pārblīvēšana ar vienas pazīmes nesējiem uz sistēmas daudzveidīguma rēķina, tātad šīs sistēmas eksistences robežu sašaurināšana. Tādēļ viena un tā pati pamatdoktrīna izpaužas dažādās tam atbilstošās formās dažādos laikos un vietās, šeit tam piemērotu reliģiju veidos, bet nav iespējama viena visiem laikiem, vietām un apziņām piemērota reliģiska forma, kura spētu aiznest pamatdoktrīnu (kā cēloni) līdz daudzveidīgajām apziņām, neizkropļojot apziņas un doktrīnas mijiedarbības sekas - apziņā notiekošās izmaiņas. Viens un tas pats cēlonis dažādās vidēs izraisa dažādas sekas. Tieši tas ir par iemeslu apziņas formu - tātad interešu un attīstības virzienu dažādībai un filosofiskās darbības daudzveidībai.

Šajā daudzveidībā ir kopīgā visu vienojošā iekšējā būtība - Filosofija ir Zinātne par Vērtību Dabu. Šajā zinātnē ir stingru likumu mainīgo korelāciju atklājumi un prāta eksperimenti - esošu konstrukciju izpēte un jaunu iespēju apgūšana, kas arī vienmēr ir stingras, kaut dažreiz īslaicīgas konstrukcijas.

            Tāpēc Filosofija ir kategoriska un nepieļauj varbūtības formas izteiksmē. Filosofs runā tikai par to, par ko ir pārliecināts, meklējumus un šaubas izgaisinot savā apziņā, jo Filosofija ir skaidrības un stabilitātes ienešana mulsuma un neziņas satrauktajā pasaulē.

            Šīs filosofiskās konstrukcijas paredzētas līdzsvara iedibināšanai Cilvēka Saprātā un viņa pasargāšanai no sekošanas nepareizām (īslaicīgām) dzīves ievirzēm, kādām pārpilna haotiskā laicīgā formu pasaule. Šīs pasaules daba un Filosofijas būtība prasa dažādu Filosofisko virzienu savstarpēju saskaņošanu, kas izslēdz šķelšanos un opozicionārismu Filosofu vidū.

Dažādu konstrukciju saskaņošanai savos redzējumos un pieredzēs Filosofiem kalpo diskusija, kas ir kopīgā meklējumi tur, kur atšķirīgajam rodas saskares punkti.

            Tomēr, lai izprastu diskusijas būtību, kura antīkajā pasaulē būtiski atšķīrās no diskusijas pretmeta- sofistiskām vārdu kaujām, kādas piekopj mūsdienās, ir jāielūkojas Filosofijas pasaulē- vidē, kurā mīt Filosofi- apziņā un tās projekcijās- atšķirīgajās kultūrās, kuras ataino apziņas un vides sniegto iespēju korelācijas. Patiesībā mums nekur un nekad nav attiecību ar pašām parādībām, bet gan ar dažādu parādību korelāciju sekām izpausmes vidē.

Šeit ir jāizšķir trīs atšķirīgi apstākļi: 

1.      kultūra un tās atpazīstamība (kas jau ir mūsu apziņas problēma);

2.      Skolotāju un to sekotāju apziņu atšķirības, un būtiskākais-

3.      apziņas attīstība un ar to saistīto formu dažādība laikā un vidē.

Dažādās zinātnes nozares savos pētījumos un secinājumos ir pretrunīgas , tomēr tās visas atzīst kādu kopību- tās visas pēta mainīgas parādības. Tas liek domāt, ka visa vide (kā to apstiprina paleontoloģija, vēsture un kultūras vēsture) ir mainīga un tās korelācijas, kādas vērojam pašlaik nebija vērojamas agrāk, vai arī tie paši fenomeni izraisīja citas sekas tā laika vidē. To aizmirst visi mūsdienu zinātnieki un diplomētie filozofi.

Tāpat cilvēka apziņa ir vide, kurā rodas dažādas (šīs) ārpusvides (“ārpuszemes civilizācijas”) fenomenu izraisītas vides izmaiņas un šie paši fenomeni ir vide, kurā jādarbojas apziņai- vide, kura stimulē vai bremzē noteiktus procesus apziņā, pieļauj vai pilnībā izslēdz to vai citu apziņas stāvokļu izpausmi- apziņas funkciju, tātad modulē apziņas klātesamības pazīmju esamību un veidu pētāmajā materiālajā vidē.

Cilvēka apziņa ir ļoti sarežģīta, plastiska, daudzpusīga vibrējoša astrālo lauku struktūra, kuras darbību vairāk ietekmē tās dažādo daļu saskaņa, nekā pašu šo daļu kvalitāte un raksturs- funkcijas, kā arī saskaņa starp pašu apziņu un apkārtējo vidi, kas apziņas līmenī arī ir vibrējošu lauku sistēma, kuras raksturlielumus šaurā (šo) vibrāciju spektra daļā līdz apziņai nogādā nepilnīgie pieci maņu orgāni tiem pieejamo pārdzīvojumu vai piedzīvojumu- sajūtu veidā, no kuriem apziņa pēc savām spējām formē savu šodienas piedzīvojumu (kuru tā var pārskatīt ar rītdienas acīm, kad ir savienoti divi piedzīvojumi- šodienas un vakardienas (mūsu šodienas)- un šajā salīdzinājumā parādās tas, ko saucam par pieredzi (kas (diemžēl) var (atkarībā no apziņas un maņu orgānu kvalitātes un veida) būt arī pilnīgi nepareiza (neadekvāta realitātei)) sev atbilstošā veidā. Patiesībā mēs nekad nevaram runāt par kontaktiem ar apziņu, bet par to reakciju, kādu uz mūsu ietekmēm izrāda tajā mirklī valdošie apziņas stāvokļi. Mums nekad nav attiecību ar apziņu, bet ar to caur tās izpausmēm- apziņas stāvokļiem. Mainīgajai apziņai (videi) atrodoties citā mainīgā vidē to abu mijiedarbībā rodas iespējas šo abu struktūru elementu auglīgai mijiedarbībai tajos aspektos, kuros tās abas viena otru nenomāc.

            Ir skaidri zināms – Filosofija - prāta attīstība un miesīgo baudu (arī aktivitāšu - sporta, gastronomisku un seksuālu interešu) kultivēšana nav savienojamas un viena otrai traucē, tāpēc dažādās apkārtējās vides sniegtās iespējās apziņai (kā videi) ir dažādas iespējas attīstīt savas struktūras elementus un kāda elementa attīstība nomāc citu tās elementu aktivitāti vai pārorganizē tos līdz mūsdienu apziņas stāvokļiem nepazīstamiem.

            Būtnei, kura vēro un neizsaka vai neizdara secinājumus par novēroto nevar pārmest spriešanas spēju- intelekta- trūkumu, jo šis pats intelekts darbojas citā aktivitātē- iegūto pārdzīvojumu apzināšanā un klasifikācijā- faktu veidošanā, bet ne savas pieredzes transformēšanā citiem saprotamā formā- valodas tēlos (skaņās, grafiskās vai citās simboliskās struktūrās).

            Kādas struktūras darbība pati par sevi ir aktivitāte un tādēļ nosaukt to par pozitīvu vai negatīvu (aktīvu vai pasīvu) var tikai attiecībā pret noteiktu tās aktivitātes virzienu, tāpat kā “labi” vai “slikti” ir tikai virzieni attiecībā pret mūsu vērtību sistēmas attīstības virzienu un “pareizi” vai “nepareizi” ir darbības, kuras to veicina vai traucē sakarībā ar “labi” vai “slikti”. “Pareizi” ir tad, ja tiek sasniegts paredzētais mērķis, bet tas nebūt nenozīmē, ka pats mērķis ir ”labs”. “Pareizi” ir rīkoties atbilstoši tām likumībām, kuras nodrošina mērķa sasniegšanu. Mērķis ir tas, kurš piešķir vērtējumu polaritātes novērojamajām parādībām, bet bez mērķa nav arī pašu parādību novērtēšanas iespēju. Mērķis ir tas atskaites sistēmas pols, kurā jebkura mūsu vai citas apziņas darbība iegūst noteiktu vērtību, kļūst par objektīvu vai subjektīvu un nepieļauj relatīvismu. Relatīvi ir tikai tie centieni, kuriem nav atskaites punkta, vai kuri saskaras ar parādībām no citām nerelatīvām vērtību sistēmām, ja starp šīm sistēmām nav atrasts tās abas vienojošais un saskaņojošais punkts, kura klātesamība likvidē relatīvisma iespēju.

            Apziņas stāvokļiem mainoties mēs neko nevaram spriest par tiem šīs pašas apziņas stāvokļiem, kuri nerod izpausmi šobrīd. Apziņa pati par sevi ir daudz plašāks un komplicētāks fenomens, nekā tas šīs apziņas stāvoklis, ar kuru mēs savā šā brīža apziņas stāvoklī rodam kontaktu. Tāpat arī lai attīstītu kādu apziņas izpausmes formu ir jāizsauc tās aktivitāte daļēji vai pilnīgi izslēdzot citas darbību- tātad arī attīstību vai aktivitāti attiecībā pret novērotāja uztveri, kas arī ir noteikta aktivitātes polaritāte.

            Tā kā apziņa ir sintētiska struktūra, kuras eksistenci un kvalitāti nosaka tās daļu kvalitāšu saskaņas, tad tās attīstība var notikt tikai saskaņā ar tai apkārtējā vidē notiekošajām izmaiņām un to diktētajā veidā un ritmā. Pašai apziņai arī ir sava attīstības loģika, priekšnosacījumi, ritmi un cikli. Tas, kas mūsdienu filozofijai šķiet esam par apziņas trūkumu vai tās zemo kvalitāti, tāds nebūt nav, ja ņem vērā mērķi un atšķirīgās metodes, ar kurām jādarbojas atšķirīgos apstākļos atšķirīgu seku sasniegšanai.

            Slikta atmiņa ir vāja prāta un koncentrēšanās spēju trūkuma pazīme, tādēļ rakstu avotu klātbūtne nav augsta saprāta klātbūtne, bet tikai un vienīgi raksturo apziņas stāvokli mūsdienās. Nav vajadzības pierakstīt to, ko NEVAR aizmirst.

            Mūsu apziņa savā attīstībā veikusi garu ceļu dažādu tā posmu aktivitāšu un mērķu vērtību polaritātēs, tādēļ vērtēt to vai citu apziņas kvalitāšu klātesamību paša apziņā (to nepieciešamību tajā vai citā aktivitātes polaritātē) ar mūsdienu apziņas aktivitāšu polaritātes mērauklu ir vienkārši muļķīgi.

            Atzīstot daudzveidību formās jāatzīst arī daudzveidība formu un sintētisko struktūru kvalitātēs.

            No tā izriet, ka jebkura gadījumā ir kāds, kurš mūsu vietā to pašu sapratīs labāk (būs mērķtiecīgāks) un pareizāk (būs vispusīgāks- ar bagātīgāku pieredzi) - tas nozīmē būs kvalitatīvi pārāks vērtējumos un izpratnē, kas gala rezultātā nozīmē arī kvalitatīvu pārākumu savās spējās ietekmēt situāciju.

Izņēmums ir divu cilvēku Mīlestība (saskaņa) kur saskaņas iedibinātāja starp savstarpēji atbilstošām kvalitātēm, gadījumā, kad vienu kvalitāti nomaina ar citu, kaut vai augstāku, tomēr izjauc saskaņu starp kvalitātēm, jo pati izsmalcinātākā ir cita kvalitāte, bet saskaņa- Mīlestība valdīja tieši starp tām divām sākotnējām kvalitātēm.

Šī pārākuma iespēja ir par pamatu tam, ka katrā dzīves jomā (arī filosofijā) mums ir, un neizbēgami ir nepieciešami Skolotāji- Cilvēki, kuri mūsu situāciju (apziņas attīstības līmenī) risinājumos ir mums priekšā kvalitātēs un spējās, Cilvēki, kuri var mums iemācīt to, ko mēs paši neprotam. Cilvēki, kuru apziņas stāvokļos ir mums raksturīgs labais un pareizais, bet pretējais aktivitātes polaritātes rādītājs augstākā kvalitātē. Tur, kur mēs tiecamies tvert un novietot plauktiņos iespaidus pieredzes briedināšanai, šie Skolotāji prot savos plauktiņos novietoto pareizi (mūsu apziņas attīstības mērķiem samērīgi un atbilstoši) pārvērst valodā un saprotamā veidā nodot savu pieredzi mums.

Un te parādās Mīlestības faktors. No divu apziņu saderības viedokļa raugoties ir skaidrs, ka liels Filosofijas Skolotājs nav tas, kurš mums tāds liekas, mūsuprāt viņa pasniegtās filosofiskās doktrīnas izsmalcinātības un skaidrības dēļ, bet tas, kurš pasniedz tieši to doktrīnu, tieši tādā veidā un tādiem līdzekļiem, kas saskan ar mācekļu apziņas stāvokli, viņu darbības iespējām tās apgūšanai un  galvenais- mērķi kādu grib panākt Skolotājs ar savu doktrīnu palīdzību.

Skāba citrona demonstrēšana var vienlīdz atbaidīt kā pievilināt klausītājus atkarība no viņos esošās attieksmes pret citrona skābumu.

Doktrīna, kuru pasniedz Skolotājs ir kādas lielākas, viņa sintētiskās pieredzes atsevišķs gadījums- aspekts un tomēr viņa mācekļiem vēl aizvien neapgūts kvalitāšu apgabals, kuru mācekļi var apgūt tikai pakāpeniski apgūstot katru kvalitāti atsevišķi secīgi pilnveidojot savas spējas un vēlāk no apgūtajām kvalitātēm sintezējot visu apgabalu.

Kā pieredzējuša matemātiķa saprātā ir visa viņam pieejamā matemātikas izpratne, tā viņa skolniekiem tā jāapgūst izprotot katru teorēmu un vienādojumu atsevišķi. Tādēļ arī saprotams, kāpēc pēc kāda dižgara filosofijā tā saplaukst dažādas filosofiskās skolas, kuras liekas runājam dažādi par vienu un to pašu vai brīžam ejam pretējos virzienos savās interesēs un praksēs. Šeit būtu vietā jautājums:

- Cik mēs šodien esam spējīgi pazīt dižu Skolotāju senatnē, kurš izcili mācījis citādi domājošus cilvēkus vērtībām, kuras mums nav vērtības vai kuru esamību mēs neapzināmies līdz brīdim kamēr esam ar tām saskaņā- kā gaisu veselīgs organisms vai veselu sirdi, kad domājam par izlaiduma balles tērpu vai ziedu krāsu kaimiņa puķu dobē?

            Un:

-Vai mums būtu jāpievēršas prāta disciplīnām, kuras tika praktizētas citās vidēs ar tām raksturīgajiem attīstības mērķiem?

            Mūsdienās diplomēto filozofiju pieskaita stingri humanitāriem priekšmetiem kaut gan tā tiecas sevi atvedināt no absolūti eksaktu zinātņu- Fizikas, Matemātikas, Astronomijas, Ķīmijas, Ģeoloģijas, Medicīnas, Vēstures, Antropoloģijas, Botānikas, Zooloģijas, Psiholoģijas, Mehānikas, Statistikas u.c., kvintesences- šo zinātņu sintēzes un kulminācijas vietas Filosofijas.

            Mūsdienu eksakto zinātņu darbība apmierinās ar faktu iegūšanu, uzkrāšanu, klasifikāciju. Tās aprobežojas ar jautājumiem:

Kas notiek?

Kā tas notiek?

Taču daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu:

Kāpēc tas tā notiek?

Pie šī jautājuma mūsdienu pētnieks apstājas ar apgalvojumu: tāpēc, ka tas tā ir. Tieši ar to viņš atšķiras no filosofa, kura darbības lauks sākas tur, kur apstājas katrs savas zinātnes speciālists. Filosofs atbild uz šiem kāpēc, tad kad speciālistiem tie būtu nepieciešami jaunu atklājumu virzienu apjaušanai.

Visu filosofisko doktrīnu stūrakmens- aicinājums- IZZINI SEVI ir norāde uz Mikro un Makrokosmosu  analoģiju likumu un tā pielietojumu prātam pasaules izpētes filosofiskajās metodēs. Šo divu telpu savstarpējās atspoguļošanas, uzbūves un darbības analoģiju, sadarbības un eksistences nodrošinājuma likumības nosaka to, ka izzināt vienu var tikai izpētot otru un šī izziņa ved pie abu saplūsmes vienā, taču jau augstākas kvalitātes telpā. Rupji runājot- lai saprastu savu dusmu cēloni šodien ir jāzina, ko esat ēduši vakar.

Katram, kurš vēlas apgūt Filosofiju ir jāpārzina katrs no eksakto zinātņu priekšmetiem pārākā pakāpē kā šo zinātņu speciālistiem. Viss apkārt esošais ir vienots veselums un eksistē tikai savā vienotībā (tāpat kā Cilvēks) un izprast tā rīcību, motīvus un mērķus var tikai tas, kurš tiecas uz šo vienotību un pats prot sevī- savā apziņā un saprātā apvienot šā veselā atsevišķās daļas to mijiedarbībā, lai cik pretrunīgas brīžiem būtu šo daļu tieksmes. Pretmetu vienotības apjausma un izpratne ir tā, kas atšķir filosofu no šaura speciālistu pulciņa to strīdos par “pareizāko” metodi vai “pilnīgāko” teoriju. Filosofs redz sadarbību tur, kur speciālisti saskata cīņu un konkurenci tieši tāpēc, ka šī sadarbība jau iesniedzas citas viņiem- speciālistiem- nepieejamas zinātnes laukā. Filosofam jābūt tam mērķtiecības atskaites punktam, kurš sintezē visu zinātņu pūliņus un likvidē to savstarpējās pretrunas un relatīvismu. Filosofija piešķir jēgu meklējumiem un nosaka attīstības tempu tur, kur cilvēce sastopas ar jaunām vēl neizpētītām parādībām, kuru izpētes sekas tā vēl nav spējīga paredzēt un pielietot bez fiziskām ciešanām un morāliem zaudējumiem. Taču sakiet, cik mūsdienu diplomēto filozofu šodien zina - kāpēc divpadsmit pirkstu zarnu tā sauc? Kāpēc aknas ir labajā, bet liesa kreisajā pusē?

Kāpēc zilā krāsa, tāpat kā mušām, ir biedējoša cilvēkiem ar zemu attīstības līmeni?

Kāpēc pirms zemestrīces spīd apvidus virs tās notikuma vietas?

Kāpēc Venēras diena ir ilgāka par tās gadu un kas patiesībā ir Urāns?

Kāpēc gaiļi rītos dzied 3 reizes un vienmēr noteiktā laikā?

Leģenda vēsta: Platons mācījies Ēģiptes tempļos 22(!) gadus dienu dienā tempļu tīrajā atmosfērā, priesteru uzraudzībā ēdis, gulējis un noteiktos brīžos izpildījis vingrinājumus psihes, miesas un Gara stiprināšanai. Šajā laikā Platons vairākkārt tika iesvētīts dažādās mistērijās. Pirms un pēc tam Platons turpināja savus ceļojumus un iesvētīšanas. Pusi no apzinīga mūža Filosofs pavada ceļojumos, treniņos, mācībās, piekopj dzīves veidu, kuru var raksturot ar vārdiem - ierobežojumi, atsacīšanās, nepiedalīšanās, aiziešana, nepieķeršanās un apgūšana, un atdeve, atdeve, atdeve! Un, visbeidzot, priesteris, izvadot Platonu Viņa ceļā, tam saka:

 - Tu, Platon, tagad esi kā liels Bērns - ej un Mācies!

Un šodien Platonu satiek kāds pagājušā gada diplomands un saka:

- Jā, bet, Platon, zini - tas ir Tavs viedoklis, bet lūk ko es lasīju…

Ja Platons ir tikai viedoklis, bet ne Patiesība (nesaprasta), tad Platona nav, nav Patiesības un nav arī viedokļu, kuri paši par sevi atrauti no Cilvēka un bez viņa ziņas neveidojas un neizplatās, jo nav jau arī pašu diplomēto filozofu, jo tad šī filozofija ir tas, kas tā ir - tikai vārdu spēle bez iekšēja domas satura, tikai prāta spekulācijas, tikai savas un citu cilvēku apziņas struktūras dezorganizēšana un sabiedrības kultūras līmeņa pazemināšana, jo Kultūra ir tāda cilvēka iekšējā organizētība, kas sasaucas ar Kosmosa organizētības principiem.

Monāde ir kopības principa pacelšana absolūtās patiesības (neizbēgamas) kārtā (kas tomēr eksistē), bet viedoklis ir šīs Monādes iznīcināšana un filosofijas jēgas pilnīga anihilācija!

Mūsdienu filozofija, runājot par cilvēka prāta augļiem un pulcinot ap tiem savus studentus, neko tiem nemāca par pašu šo prātu, tā uzbūvi, darbību un cilvēka apziņu, kuras sastāvdaļa ir prāts. Neko tiem nemāca par Cilvēku kā struktūru un tās saistību citās struktūrās, ļaujot tam savā prātā veidot no realitātes pilnīgi neatkarīgus dzīves un apkārtējās vides modeļus.

Tomēr cilvēka apziņa ir daudzu apstākļu ļoti noteikts, bet tomēr objektīvs veidojums, kurš aug un attīstās pēc stingrām likumībām. Savā ikdienas darbībā tāpat kā ilglaicīgajā attīstībā tā pakļauta pulsāciju ritmiem un aktivitāšu virziena maiņām. Ir brīži, kad apziņa snauž mierā un tam sekojoši apziņas aktivitātes cēlumi ar kritumiem un atgriešanos sākuma miegā. Tāpat šie cēlumi un kritumi attiecināmi uz dažādu tautu un civilizāciju (kas pēc savas būtības ir pilsētdzīves radīts pasaules uzskats- patērētāja attieksmes pamats) dzīvi, kas ir noteiktu grupu apziņas izpausme vēsturiskā telpā. Dažādām rasēm ir atšķirīgs apziņas attīstības līmenis un darbības veids, tās atrodas citās pulsācijas stadijās. Dažādiem indivīdiem un tautām apziņas attīstības dinamika ir atšķirīga. Tā var būt pakāpienveidīga, vienmērīgā pacēlumā, ātra sākumā un palēnināta vēlākajos posmos vai tieši pretēji lēna uzkrājēja un tad sprādzienveidīga noslēgumā!

Katra no šīm tautām veidos savu dzīves modeli saskaņā ar filosofisko doktrīnu, kuru tai būs pasnieguši tās filosofi. Šīs dažādās un atšķirīgās filosofijas nebūt nav neatkarīgi viedokļi, bet tieši otrādi- Monādes izpausmes konkrētās laika un vietas telpas daļās, kas nav pretnostatāmas, bet viena otru papildinot veido kopīgo apziņas attīstības telpu, kurā nav pareizāku vai patīkamāku, bet ir tikai patiesas vai netikumīgas (melīgas) domas struktūras.

Ar retiem izņēmumiem par Filosofisko Olimpu tiek uzskatīts tas Filosofijas vēstures posms un taka, kuras sākums saredzams kaut kur antīkajā Grieķijā, visu pirms tam esošo paziņojot par piederīgu tam laikam, kad cilvēki dzīvoja pusmežonīgā stāvoklī (kā Diogēns?) alās un mūžīgās bailēs no Dievu dusmām (izņemot Dievu draugus- filosofus!) un, protams, kāda nu tur filosofija mūžīgā badā vai starp mamutu kaulu kaudzēm.

Tīrā bālģīmju (baltās rases) augstprātībā tiek ignorēta filosofijas vēsture Āzijā, pirmskolumba Amerikā (kuru abu mitoloģiju un doktrīnu pārsteidzošā līdzība liek par daudzko aizdomāties) un Eiropā ārpus Grieķijas un Itālijas. Tiek ignorēta tā filosofijas daļa, kas saistāma ar Mistērijām, aizmirsts tas, ka pati antīkā filosofija ir tikai tas, ko šie antīkie ir atļāvušies izpaust publiski pēc tam, kad ir smēlušies no arhaiskajiem apcirkņiem.

Mūsdienu filozofija neņem vērā to filosofiju, kuras likumīgajā dzīves telpā tā tagad mitinās, proti - Druīdu kultūru un tās Mitraisma formas, kuras sasniegumus sev pilnīgi plaģiātiski piedēvē tā dēvētā Kristīgā pasaule, kaut gan tieši Druīdu filosofija ir tā forma kura slīpējusi un savu kulmināciju sasniegusi baltā cilvēka domāšanas struktūra un vienīgā var nodrošināt tam nepieciešamo attīstību un dzīves kvalitāti.

Dzīves kvalitāte nebūt nav kāds materiālos, patērējamos vai baudāmos stingri reģistrējamos lielumos izteikta parādība, bet ir vides un organisma harmonijas pakāpe, kura ļauj realizēties dzīves uzdevumam un te jāņem vērā prāta sastāvdaļas - intelekta darbības likumības, kuras tāpat grupu apziņā atstāj noteiktu iespaidu uz tur  valdošo filosofisko skolu “izskatu”. Intelekts darbojas četrās pamatfāzēs, kuras ir -  iegūto iespaidu pārveide derīgā informācijā, informācijas uzkrāšana un vienlaicīga klasifikācija, klasificētās informācijas sintēze abstraktā koptēlā, un visbeidzot atrastā koptēla pielietošana problēmu risināšanā - tas ir, pirms informācijas atzīšanas par pieredzi tā tiek pārbaudīta praksē. Katrai no šīm fāzēm ir veltīta cita prata disciplīnas skola ar atšķirīgām  metodēm un mērķiem. Tā viss mūsdienu Filozofiskais Olimps un tā vēsture nebūt neataino kādu “filozofijas vēsturi”, bet tikai un vienīgi to, ko mūsdienās domā par tām skolām, kuras tika radītas intelekta darbības fāzu izmantošanai noteiktās vidēs un tautās.

Viens otrs arhitekts mūsdienās aizdomājies tik tālu, ka paziņo:

 - mājai sienas nav vajadzīgas,

 - cilvēka dzīves personalizācija ir viņa nelaimju cēlonis un apziņas kļūdu sekas, bez tam ēku būvē saduras pretrunīgas prasības, kuras  eksistē tikai tāpēc, ka apkalpo vienu principu siltā gaisa uzglabāšanu un mitruma regulāciju tur, kur uzturas cilvēka ķermenis savā prasībā pēc komforta. Šī vides kvalitātes prasība veidojas no divām komponentēm- tieksmes pēc komforta un cilvēka ķermeņa fizioloģiskajām norisēm, kas ir ciešā saistībā ar komforta līmeni apkārtējā vidē, proti - fizioloģija kļūst sevi uzturēt nespējīgāka tieši proporcionāli tam lielumam ar kādu vides komforts pārsniedz objektīvi nepieciešamo šim organismam (kas katrai tautai ir cits).

Ir zināmi stāsti par to, ka atsevišķos budistu klosteros mūkam jāvar “nokārtot iestājeksāmenus” - pārbaudījumus, kuru vidū ir arī tāds - nakti jāpavada meditējot kalnu upē un pie tam uz savas miesas jāizžāvē 6 palagi, kuri tiek samērcēti šajā ledainajā ūdenī. Daudzi pretendenti to paveic, jo viņi prot vadīt savu ar ķermeņa termoregulāciju saistīto nervu centru darbību - viņiem vienkārši nav nepieciešams ārējās temperatūras komforts. Skandināvijā un Anglijā saglabājušies daudzi “druīdu mājokļi” - vertikāli uzslieti akmeņi, kas augša savienoti ar horizontāli  novietotiem, tā iezīmējot (bet neatdalot) vidē vietu, kur dzīvo Druīds.

Nu lūk - šie mūsdienu arhitekti saka:

- nav jāsilda gaiss. Ar infrasarkanajiem stariem jāsilda cilvēka ķermenis.

Tas ir tikai viens solis no tā, ko piekopa Druīds senatnē un ko praktizē Āzijā vēl šodien. Vienīgi Druīds enerģiju smēlās no Makrokosmiskās enerģētiskās vides un sildīja sevi no iekšpuses, bet te piedāvā to sildīt no ārpuses, kas tomēr ir zināma (un ļoti liela) atkarība no tehnoloģiskajām iespējām.

Tāpat visu tautu mitoloģijā ir leģendas par lidojošiem paklājiem, cilvēkiem, momentālu pārvietošanos vai atrašanos vienlaicīgi vairākās vietās. Ja uzmanīgi palasa baznīcas vēsturi, tad tur, tās anālēs, parādās bīskaps Itālijā, kuram speciāli uzbūvēja torni, kuru tas nedrīkstēja atstāt- lai nemulsinātu tautu. Bīskapa noslēpums bija tikpat vienkāršs kā baznīcas dogmatiskais diskomforts - viņam piemita levitācijas spēja- viņš brīvi pacēlās gaisā pēc savas vēlēšanās, (kas skaitās svētuma pazīme), bet Romas pāvests, (kas ir svētākais cilvēks uz zemes), to nevar. Tādēļ, lai tauta neuzdotu dumjus jautājumus:

 - kādēļ gan šis bīskaps nav pāvests,

viņam piesprieda mūža ieslodzījumu tornī.

Visiem, kuri interesējas par viduslaikiem ir zināmas “raganu svēršanas” - to sieviešu atlase, kurām druīdiskais mantojums izpaudās daļējā vai nekontrolējamā levitācijā. Tas gan pieder pie “citas operas” - divu kultūru sadursmes, kur viena- impotenta - iznīcina otras izauklētos bērnus.

Mūsdienu sabiedrības apziņa savā duālismā glabā faktus par atradumiem un liecības, kuras nevar izskaidrot no tā uzskata viedokļa, kādu piekopj otra duālās apziņas daļa. Apziņa noliedz to acīmredzamo īstenību, kuras atzīšana nenovēršami liktu tai atsacīties no tiem žņaugiem, kuri kavē tās attīstību. Izsalkušā atteikšanās baudīt ēdienu, dēvējot to par halucināciju.

Mana stāsta mērķis nav atklāt šīs sabiedrības stāvokli, bet likt padomāt par to, kā mēs novērtētu vidi, kurā dzīvotu augsti organizētas un attīstītas saprātīgas būtnes, kuras levitē, materializē priekšmetus (Sai Baba) un dara visu to, ko tagad sauc par pasakainu, mītisku un fantastisku. Kā izskatītos tā vide, tās saprāta klātbūtnes pazīmes, kurā mitinātos bezatkritumu tehnoloģiju apguvušas būtnes. Un kā, kādos vārdos vai formās, tās ietērptu savas pamācības, ja apkārt tām būtu citas būtnes, kuras to nav apguvušas, bet labprāt iegūtās zināšanas izmantotu ieroču radīšanai vai nekontrolētai zemes materiālo resursu izšķērdēšanai, jo nebūtu apguvušas to, ko Platons apguva 22 gados un viņa aicinājumu- ierobežojumi un atdeve- uzskatītu par viņa personisko viedokli, bet ne par absolūtu un nepieciešamu priekšnoteikumu Viņam pieejamo resursu sasniegšanai un izmantošanai.

Un tagad lūdzu salīdziniet tamborētas sedziņas un kravas automašīnas labās un sliktās īpašības un pasakiet, kura jums liekas labāka. Protams, Jums pilnīgi pamatoti liekas absurda šāda prasība, taču tieši tā pēc būtības notiek “pilsoniskas sabiedrības” “demokrātiskā” problēmu apspriešana un kompromisa (!) meklējumi starp dažādu grupu interesēm, mērķiem un metodēm un situācijas vērtējumiem, (interesanti, kas būtu kompromiss šajā gadījumā?) kas tieši izriet no pašreizējo filozofu akceptētās teorijas par filozofiskās domas attīstībuEiropā un jau mūsu ēras 3. gadsimtā ieviestās “diskusijas ar pagāniem”. Šī diskusija starp filozofiem, kādas nereti gadās arī šodien un kādas plaši praktizē ar šo slimību aplipinātajās citu zinātņu nozarēs, var pielīdzināt sacensībai starp diviem celtniecības objektiem, kur katra no celtnieku brigādēm nosūta uz pretinieka būvlaukumu grāvēju brigādi, kura noārda to, ko celtnieki ceļ, pie tam izmanto nevis būvniecības kļūdas, bet meklē tehnoloģiju vājos punktus, kādi ir katrā nepabeigtā celtnē kā šīs tehnoloģijas specifika un darba secības loģika.

Sakiet

-         kāds labums celtniekiem un sabiedrībai no šādas sacensības?

-         Kur ir tā “patiesība”, kura dzimst šādos strīdos?

-         Kam vajadzīga svešu ideju graušanas prasme, kura rodas grāvējos un ko šie grāvēji pēc atgriešanās mājās iemācīs saviem celtniekiem pēc tam, kad būs visas savas pūles pievērsuši graušanas prasmes apgūšanai?

Kristīgie filozofi nepretojas plebeju teicienam- “strīdos dzimst patiesība”, kaut gan pagāniskie Filosofi teica- “līdzīgo domu apmaiņā veidojas izpratne par patiesību”.

Šī starpība starp abu izteicienu jēgu tad arī ir starpība starp to, ko ar diskusiju saprata antīkajā pasaulē un ko saprot tagad. Bez tam nevajag jaukt diskusiju ar robežu iezīmēšanu starp dažādiem filosofiskiem virzieniem, kuri kalpo savstarpējo virzienu izvērtēšanai un novērš relatīvisma parādīšanos filosofiskajā vidē. To varētu pielīdzināt rīcības saskaņošanai pirms kopīgi veicama darba. Arī pati diskusija notika pilnīgi cita gaisotnē un ar citu mērķi. Filosofus interesēja kopīgais atšķirīgajā, nevis atšķirīgais līdzīgajā. Tos interesēja apkārējās pasaules vienotība, kur izpaudās Pārpasaulīgais un Pārlaicīgais, uz kuru izzināšanu tika vērsta filosofiskā aktivitāte, ne diskrētais atsevišķais gadījums, kas bija tikai lielās likumības atsevišķs gadījums mainīgā vidē, kas pilnībā piederēja visam laicīgajam, neīstajam.

Visiem jāatceras, ka diskusija bija iespējama tikai starp vienai filosofiskajai skolai piederīgajiem, tādēļ ka dažādas skolas pie saviem secinājumiem nonāk ar dažādiem paņēmieniem un līdz ar to zūd domu apmaiņas iespēja, jo nav tam atbilstošu domāšanas struktūru diskutētāju saprātā.

Diskusija patiesībā bija savstarpēji papildinoša domu apmaiņa un kolektīva apziņas lauka paplašināšana noteikta virzienā. Pati diskusijas procedūra arī tika pakļauta stingrai kārtībai, kuras ievērošanai sekoja pieredzējuši arbitri, kurus cienīja abas diskutējošās puses. Jau iepriekš abi diskutētāji vienojās par diskusijas objektu un mērķi, iepazīstināja viens otru ar saviem izziņas avotiem un domu biedriem, kuru klātbūtnē vēlējās diskutēt.

Pie tam pretējām pusēm bija tiesības noraidīt sev netīkamos oponenta “līdzjutējus”.

Diskusijas atklāšana notika ar abu pušu savstarpēju pilnīgu pretimstāvošo iepazīstināšanu ar savu pozīciju, iepriekšējo domu gaitu, apsvērumiem, secinājumiem un paša šajā sakarā neatbildētajiem jautājumiem, neskaidrībām, tālākajiem domas attīstības variantiem. Pēc būtības notika pilnīga “atbruņošanās” un drauga vai ciemiņa pieņemšana savā domu pasaulē. Diskusijā par smagāko pārkāpumu tika uzskatīta pretinieka kritizēšana un savu domu slēpšana cerībā maldināt oponentu, vājināt viņa argumentus vai ievilināt sev izdevīgās domāšanas lamatās, par ko varēja izraidīt no filosofiskās skolas.

Pēc tam tika iezīmētas diskusijas lauka robežas un savstarpēji saskaņota terminu izpratne, ja šajā jomā bija atšķirības. Arbitri vēroja , lai diskusijas laikā netiktu pārkāptas apskatāmā jautājuma robežas un netiktu mainīta terminu jēga.

Filosofijai pagrimstot no šiem savas skolas tradīciju pārkāpējiem un izstumtajiem veidojās tie, kas sāka nodarboties ar ienesīgo sofistiku tirgus laukumu strīdu izšķiršanā, maksas priekšnesumos bagātai publikai- vārdu kaujām un tādām pašām kaujām tiesās, aizstāvot likumpārkāpējus (advokāti!).

Tālāk diskusijā, ievērojot runas, laika un argumentu ierobežojumu vienā runā, puses diskutēja papildinot oponenta pozīciju ar saviem novērojumiem. Filosofijā netiek atbalstīts sacensību un sāncensības gars- (katram ir cita apziņas dinamika) bet par pilnīgāko diskutējamās tēmas izpratnē tika atzīts tas, kuram piederēja pēdējais vārds- piebilde pēc kuras nepaplašinot diskusijas lauku, neko jaunu pie iepriekšējā pievienot vairs nevar. It sevišķi tika cienīta spēja ar nelielu, bet labi formulētu apgalvojumu pārklāt iespējami lielu lauka apgabalu vai radīt izeju tam pašam jautājumam uz citu izpratni, jaunā kvalitātē. Diskusiju kultūra prasīja savu kļūdu un pretinieka pozīcijas neaizskaramības atzīšanu, kur vērtīgākais bija kopīgais sasniegums, ne savas godkārības spodrināšana un bieži vien diskusija beidzās ar pretējās puses pārākuma atzīšanu jau pašā sākumā, kad notika savu pamatpozīciju atklāšana. Altruisms bija augstākā vērtība, pie tam Dievu draugiem neklājās Savu draugu (Dievu) klātbūtnē rīkoties zemiski un tā viņus aizvainot.

Cilvēces pagrimumam pieņemot katastrofālus apmērus, dažādu tautu sabiedrībās aizvien retāk piedzimst filosofiski orientēti domājoši un izzināt kāri Cilvēki, to vietu ieņem pašlabuma meklētāji un baudītāji- cilvēkveidīgas būtnes, kas patērē Cilvēku radītās un uzkrātās vērtības, bet pēc savas baudu apgūšanā orientētās apziņas virzības- tikai apmācīti dzīvnieki. Cilvēcīgais izzina, dzīvnieciskais bauda. Šīs būtnes, saglabājot līdzību ar cilvēku, rada savu Cilvēka dzīves kariķētu modeli, kurā no Cilvēka augstākā sasnieguma Filosofijas atveido tās pretmetu- sofistiku- mūsdienu diplomētās filozofijas netiklo māti.

            Filosofija neapkalpo reliģiju- tā pati rada reliģijas tur, kur tas ir nepieciešams kā Māte Zeme dod dzīvību sēklām, kas gulējušas bez redzamām dzīvības pazīmēm gadiem ilgi tad, kad tam pienāk īstais brīdis. Katra reliģija ir kādas Filosofijas sabiedriska, sociāla parādība. Tādēļ reliģija sevī nes savas radītājas galveno iezīmi- tieksmi virzībai uz Radošajām Sākotnēm- tieksmi tuvoties Dievišķajam- tieksmi apvienoties radījumam ar savu Radītāju- pazudušā dēla alkas pēc Tēva Mājām, tāpēc visas reliģijas savās īstenotajās vai neīstenotajās tieksmēs norāda uz Dievišķo kā pūliņu vērtu darbības virzienu, norāda uz sevis pilnveidošanu, uz Evolūcijas veicināšanu savā apziņā. Tā vienmēr ir atsacīšanās no iegūtā vēl neiegūtā vārdā. Aiziešana no iesildītās vietas vēl neizpētītā laukā un tur jaunas pilsētas celtniecība, lai atstātu to tad, kad tā būs gatava, lai īstenotu vēl grandiozākus plānus. Tas ir Cilvēciskais Izziņas Ceļš, kas prasa aizvien jaunu spēku ieguldīšanu, atdevi, sasprindzinājuma kāpinājumu un visu spēju galēju treniņu, kas vienīgais dod jaunus sasniegumus smalkāka līdzsvara, miera starp parādībām un procesiem apziņā apgūšanā un tuvībai ar Dievišķo, kur norimst visi pretmeti- Radošā Esības Gudrība ir Viena Visiem un Visam, Visā.

            Būdama antīkās Filosofijas pretmets, mūsdienu diplomētā filozofija apkalpo apziņas involūcijas procesus tās dzīvnieciskajā tieksmē baudīt sasniegto, vieglo, apdzīvot izzināto un atbrīvoties no visām grūtībām tur, kur var tās apiet vai uzkraut kādam citam, atslābināties un vienkāršot savu ikdienu līdz dīkdienībai, maskējot iekšējo tukšumu un slinkumu aiz pasaulīgas rosības un zudīgā, īslaicīgā vairošanas un uzkrāšanas. Diplomētā filozofija pievēršas diskrētajam, atsevišķajam, šaurām īpatnībām nebūtiskos mūsdienām raksturīgos procesos. Tā sliecīga pretstatīt atsevišķo veselajam un sīkumus citu citam, vai vēl labāk - izcelt kaut ko ārpus tā eksistences vides un tad tur- bezgaisa telpā veidot savas himēriskās prāta konstrukcijas, kuras tur iegūst īstuma šķietamību to cilvēku acīs, kuri nekā nezina par parādības rašanās mehānismiem un cēloņiem, tātad ir neizzināma aplūkojamās parādības daba. Mūsdienu filozofija apskata formas un to pretstatījumus, atšķirības savos nebeidzamajos citējumos un atsaucēs uz līdzīgi vai citādi domājošiem savas sugas brāļiem, kuri nespēdami neko jaunu apgūt īsina laiku pāršķirstot viens otra publikāciju lappuses.

Ja Filosofija pilnībā pievēršas Dievišķajam Cilvēkā- viņa augstākajam Ego- Individualitātei un Saprātam, tad filozofiju nodarbina laicīgā personība ar tās psihiskajām nepilnībām un konfliktiem- attīstības procesā jau apzināto trūkumu telpā, kur tā, līdzīgi Freidam, rada savus murgainos psihes uzbūves  un darbības modeļus, kuriem nav nekā kopīga ar īstenību.

            Kur Filosofija runā par Dižo Garu darbību uz Zemes tās Cilvēces evolūcijas virzībai un atdalot graudus no pelavām koncentrē un gatavo Cilvēka Gara spēkus jauniem sasniegumiem- tur filozofija ieslīgusi pūļa dzīves plūsmas radīto parādību apcerē, atņem savai maizes devējai- sabiedrībai- apvāršņu plašumu un lidojuma augstuma iespēju, tā atraisot Cilvēka apziņā saites, ar kurām tur kopš seniem laikiem ir saistīts un apzinīgai dzīvei pakļauts Zvērs - divkājains dzīvnieks ar tā tieksmi baudīt apstākļu sniegto vai pieejamo komfortu.

            Kur Filosofija paceļ jaunas prasības un paver nebijušas iespējas, tur filozofija noārda jau apgūtos sabiedrības priekšstatus par labo un slikto sējot tajā nihilismu, relatīvismu un dzīves bezmērķības apziņu.

            Apsēžoties mīkstā atzveltnes krēslā, kā savu centienu piepildījumā, nekam tālākajam un pašiem centieniem arī vairs jēgas nav. Pa šo ceļu ejot, turpinājumā būs tikai cits atpūtas krēsls- varbūt mīkstāks, bet tomēr tikai iepriekšējā variācija.

Kādas tēmas strupceļš un sevis atgremošana.

Tīša vai netīša studentu muļķošana un sabiedrības slaukšana kā absolūts pretmets Filosofijas Dievišķajai kalpošanai Cilvēku Brīvībai, Brālībai, Vienlīdzībai- Brīvu Cilvēku Sabiedrībai.

             Pauls Stelps