Kārlis Markss Karl Marx Personīgā informācija Dzimis 1818. gada 5. maijā Trīre, Prūsijas karaliste (Reinzeme-Pfalca,  Vācija) Miris 1883. gada 14. martā (64 gadi) Londona,  Apvienotā Karaliste Tautība ebrejs Paraksts

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija marksisms Galvenās intereses politika, ekonomika, sabiedrība, vēsture Idejas šķiru cīņa, virsvērtība, sabiedrisko formāciju maiņa, komunisms, proletariāta diktatūra Alma mater Berlīnes Universitāte Skolotājs Bruno Bauers Ietekmējies no Hēgelis, Feierbahs, Spinoza, Prudons, Štirners, Smits, Voltērs, Rikardo, Viko, Robespjērs, Ruso, Šekspīrs, Gēte, Helvētijs, Darvins, Furjē, Ovens Ietekmējis visu marksisma tradīciju Galvenie darbi Komunistiskās partijas manifests (Manifest der Kommunistischen Partei, 1848), Kapitāls (Das Kapital, 1867, 1885, 1894) Valoda vācu valoda

Kārlis Heinrihs Markss (vācu: Karl Heinrich Marx; dzimis 1818. gada 5. maijā, miris 1883. gada 14. martā) bija ebreju izcelsmes vācu filozofs, žurnālists, politekonomists un revolucionārs. Savus darbus veltījis sabiedrības un ekonomisko procesu analīzei. Pamatojoties uz Marksa idejām par ražošanas apstākļu lomu sabiedrības un indivīda attīstībā, veidojās marksisma tradīcija sabiedriskajās zinātnēs. Pazīstamākie Kārļa Marksa darbi ir "Komunistiskās partijas manifests" (Das Kommunistische Manifest, 1848, kopā ar Frīdrihu Engelsu) un četru sējumu darbs "Kapitāls" (Das Kapital, Kritik der politischen Ökonomie, 1867, 1885, 1894).

Kārļa Marksa dzīvesstāsts

Kārlis Markss piedzima 1818.gadā Prūsijas pilsētā Trīrē, emancipētu ebreju ģimenē. Kārļa Marksa tēvs pēc profesijas bija jurists un, lai viņš varētu turpināt strādāt profesijā, ģimene pārgāja kristietībā. Studēja tieslietas Bonnā un Berlīnē, kur iepazinās ar jaunhēgeliešiem. Zinātņu doktora grāda sacerējumu rakstīja filozofijā. Tajā viņš salīdzināja Dēmokrita un Epikūra viedokļus. 1841. gadā pēc studiju beigšanas Markss cerēja strādāt akadēmisku darbu, bet tā kā viņš jau bija iesaistījies pārāk radikāli domājošās grupās, cerības bija mazas. Tāpēc Markss pievērsās žurnālistikai un ātri tika iesaistīts politiskos un ekonomiskos strīdos. Tie ietekmēja Kārli Marksu, un viņš sāka pārdomāt savu komunisma teoriju.

1836. gadā Kārlis Markss apprecējās ar Ženiju fon Vestfāleni. Viņiem bija seši bērni, no kuriem izdzīvoja tikai trīs - Ženija, Laura un Eleonora. Kopdzīves sākumā Kārlis Markss strādāja par avīzes „Rheinische Zeitung” redaktoru. Avīzē tika publicēti revolucionāri raksti, tāpēc to drīz slēdza. 1843. gadā Kārlis Markss ar savu sievu Ženiju, ģimenes kalponi un bērniem devās trimdā uz Parīzi, kur iepazinās ar Frīdrihu Engelsu. No 1845. līdz 1847. gadam Markss dzīvoja Briselē, vēlāk Ķelnē. 1849. gada maijā Kārlis Markss devās uz Londonu, kur nodzīvoja līdz savai nāvei, radīdams savu pazīstamāko teorētisko darbu "Kapitāls". 1864. gadā Markss bija viens no Pirmās Internacionāles dibinātājiem.

K. Marksa izpratne par sociālo stratifikāciju

Kārlis Marks bija tas, kurš radīja pirmo sociālās stratifikācijas socioloģisko priekšstatu, veicot to daļēji kopā ar Frīdrihu Engelsu. Pēc šo domātāju skaidrojuma sabiedrības stratifikāciju nosaka īpašums, kas balstīts uz ražošanas līdzekļiem. Sabiedrības slāņi jeb šķiras, kuru valdījumā tie ir, ekspluatē citu cilvēku kopumu. Markss uzskatīja, ka buržuāzijas laikmets jeb kapitālisms ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs – buržuāzijā un proletariātā. Attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, pārējās šķiras izzūd. Vidusšķira, ko lielākoties veido sīkražotāji, visai nesekmīgi cenšas saglabāt savu statusu. Marksa izpratnē vidusslānim nav nākotnes perspektīvu, un tādēļ tā vairumam ir lemts nokļūt proletariāta sastāvā, bet dažiem var izdoties pievienoties buržuāzijai.

Nenovēršamais ražošanas spēku progress un rūpniecības attīstība arvien vairāk saasina pretrunas ar pastāvošajām kapitālistiskajām attiecībām. Markss atzīst, ka ir iespējams tikai viens šīs pretrunas likumsakarīgs atrisinājums, proti, tā ir sociālā revolūcija. Tās rezultātā taps jauna ekonomiskā sistēma, kura balstīsies uz ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu. Proletariāta uzvara radīs sabiedrību bez pretrunām, tā būs bezšķiru sociālā realitāte.^[1]

Darbi

Kārļa Marksa agrākie nozīmīgākie darbi ir „Par Hēgeļa tiesību filozofijas kritiku” (Zur Kritik der Hegelschen Rechtsphilosophie) un „Par ebreju jautājumu” (Zur Judenfrage), abi darbi tika sarakstīti 1843. gadā un publicēti „Deutsch-Franzōsische Jahrbücher”. Mazliet vēlāk sarakstītie darbi „Ekonomiskais un filosofiskais manuskripts” (Ökonomisch-philosophische Manuskripte, 1844. gadā) un „Feierbaha tēzes” (Thesen über Feuerbach, 1845. gadā) netika publicēti Marksa dzīves laikā.

Marksam bija vairāki kopīgi darbi ar Engelsu. Tāpat kā „Ekonomiskais un filozofiskais manifests” un „Feierbaha tēzes”, Marksa un Engelsa kopdarbs „Vācijas ideoloģija” (Die Deutsche Ideologie) sarakstīts 1845. gadā. Parīzē tas publicēts netiek, tomēr šis darbs ir ievērojams ar to, ka tajā jau ir sastopamas Marksa vēstures teorijas sākumidejas. 1848. gadā sarakstītais Marksa un Engelsa kopdarbs „Komunistiskās partijas manifests” (Manifest der Kommunistischen Partei) kļuva ļoti populārs. Tas tika ļoti ātri publicēts, kad Markss atgriezās Vācijā 1848. gadā, lai piedalītos 1848. gada revolūcijā. Bet pēc revolūcijas neveiksmes Markss pārcēlās un Londonu, kur nodzīvoja visu savu atlikušo mūžu.

Londonā Kārlis Markss koncentrējās uz ekonomikas studijām. Un 1859. gadā sarakstīja darbu „Ieguldījums politiskajā ekonomijā” (Kritik der Politischen Ökonomie). Sevišķi nozīmīgs Marksa ideju attīstībai bija šī darba priekšvārds, ko Markss nosauca „Vadošie principi”. Uz šiem principiem arī balstās daudzas idejas viņa vēsturiskajā materiālismā.

1857. gadā Kārlis Markss publicēja brošūru „Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms). Tas ir svarīgs avots Marksa pārdomu par komunistiskās sabiedrības rakstura un struktūras atspoguļošanai.

Tomēr Kārļa Marksa galvenais darbs ir „Kapitāls" (Das Kapital), kura pirmā daļa tika publicēta 1867. gadā. „Kapitāls” sastāv no trim daļām, no kurām divas pēdējās jau pēc Marksa nāves sakārtoja un izdeva Frīdrihs Engelss. Trešā daļa iznāca 1894. gadā.

Kārļa Marksa agrīnie darbi

Jaunā Kārļa Marksa intelektuālajā dzīvē dominēja Georga Fridriha Vilhelma Hēgeļa ietekme. Markss bija daļēji saistīts ar grupu, kas sevi sauca par jaunhēgelieši. Viens no visietekmīgākajiem šajā grupā bija Ludvigs Feierbahs, kurš mēģināja pārveidot Hēgeļa metafizikas mācību, kritizējot Hēgeļa mācību par reliģiju un valstī. Liela daļa darbu, ko Kārlis Markss sarakstīja 19. gadsimta 40. gados, ir raksturojumi viņa centieniem definēt viņa paša nostāju starp Hēgeli un Feierbahu, kā arī citiem jaunahēgeliešiem.

Par ebreju jautājumu

Jaunaihēgeliietis Bruno Bauers (Bruno Bauer) bija uzrakstījis darbu par ebreju emancipāciju no ateisma pozīcijas, rakstot, ka gan jūdaisms, gan kristietība esot šķērslis atbrīvošanai. Atbildot Baueram, Markss izveido vienu no saviem patstāvīgākajiem argumentiem agrīnajos darbos, tas ir — līdzekļi politiskai atbrīvošanai un cilvēku atbrīvošanai ir dažādi. Kārlis Markss raksta, ka politiskā atbrīvošana ir sasniedzama, pastāvot reliģijai, un kā piemēru min Amerikas Savienotās Valstis.

Tomēr, pētot tematu dziļāk, pats Kārlis Markss pārliecinās, ka sasniedzot politisko brīvību, rodas barjera, kas traucē sasniegt cilvēku atbrīvošanu. Markss kritizē liberālismu. Liberālās tiesības un taisnīguma idejas izriet no domas, ka katram no mums ir vajadzīga aizsardzība no citām cilvēciskām būtnēm. Tādēļ liberālās tiesības ir izveidotas tā, lai aizsargātu mūs no tās uztvertiem draudiem. Brīvība no tāda redzes punkta ir brīvība no iejaukšanās. Markss uzskata, ka īstā brīvība ir atrodama mūsu attiecībās ar citiem. Tā ir atrodama cilvēku sabiedrībā, nevis izolācijā. Tomēr Markss nepretojās politiskajai emancipācijai, jo liberālisms ir liels uzlabojums aizspriedumu un diskriminācijas sistēmā, kura eksistēja tālaika Vācijā. Tomēr tādam politiski emancipējošam liberālismam ir jābūt pārspētam īstas cilvēciskas emancipācijas ceļā. Diemžēl Markss tā arī neizskaidro, kas cilvēciskā emancipācija ir.

Ekonomikas un filozofijas manuskripts

"Ekonomikas un filozofijas manuskripts" aptver plašu tēmu klāstu, ieskaitot atziņas par privāto īpašumu, komunismu un naudu, kā arī attīsta Marksa Hēgeļa kritiku. Darbs pazīstams arī ar darbaspēka un strādnieku šķiras novērtējumu un pētīšanu. Šajā darbā Markss apraksta strādniekus kā cietējus no atsvešinātības. Tie tiek atsvešināti, pirmkārt, no produkta, kuru tūlīt pēc tā izgatavošanas atņem savam ražotājam, otrkārt, no viņu darba, kurš tiek pārdzīvots kā mocības, treškārt, no sugas esamības, jo cilvēks izgatavo automātiski un nav atbilstošs savām patiesajām spējām, visbeidzot, no citām cilvēcīgām būtnēm, jo cilvēku attiecības aizstāj hierarhija. Būtībā Kārlis Markss mēģina atteikties no Hēgeļa slēdziena par ekonomiskajām kategorijām, mēģinot demonstrēt buržuāzijas kategorijas — darba algu, īri, naudas maiņu, ienākumu apmaiņu.

Feierbaha tēzes

Darbs „Feierbaha tēzes” satur vienu no neaizmirstamākajām Kārļa Marksa piezīmēm: „filozofi ir tikai interpretējuši pasauli, mērķis ir to mainīt”. Darbs sastāv no vairākām tēzēm, kas ir labs un īss izklāsts Marksa reakcijai uz viņa laika filozofiju.

Tēzēs Markss iebilst līdz šim pastāvošajam materiālismam un ideālismam. Markss materiālisms atzīst par psihisko pasaules sapratni, kritizē par cilvēka lomas pasaules radīšanā ignorēšanu. Ideālisms, kurš ir Hēgeļa radīts un attīstīts, akcentē cilvēka nozīmi, bet robežojas tikai ar domu vai ieceri, ka pasaule ir radīta caur kategorijām. Markss kombinē abus redzējumus, rosinot viedokli, kurā cilvēki pasauli tiešām rada vai vismaz pārveido to tādu, kādi viņi to redz, bet izmaiņas notiek nevis ar domu, bet gan aktīvas rīcības veidā.

Vēlākie darbi

Kārļa Marksa slavenākais darbs ir „Kapitāls”, kurš pilnībā tiek publicēts tikai pēc viņa nāves. Kārļa Marksa veselība viņa dzīves laikā Anglijā bija pasliktinājusies, tomēr viņš vēl komentēja starpvalstu attiecības. Viņš pat sarakstīja opozicionāru darbu Vācijai „Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms), un kā iespējamo komunisma valsti nosauca Krieviju. Viņa dzīves beigas aptumšoja sievas un meitas nāve. Kārlis Markss nomira 1883. gada 14. martā.

Vēstures teorija

Kārlis Markss darbā „Vēstures teorija” savu vēstures teoriju neizklāsta sīki. Tas ir sastādīts no dažādiem atšķirīgiem tekstiem, kuros viņš skaidro un analizē pagātnes vēsturiskos notikumus un nākotnes iespējamos notikumus. Galvenos materiālus un viedokļus šim darbam Kārlis Markss smēlās no sava kopdarba ar Engelsu „Vācu ideoloģija”, kas sarakstīts 1845. gadā. Markss vēsturisko procesu redz caur neizbēgamām ražošanas veidu nomaiņām, kuras novedīs pie augstākā punkta, kas pēc Marksa uzskata, būs komunisms. Darbs centrējas ap ideju, ka sabiedrības slāņi izvirzās un zaudē savu ietekmi, sekmējot vai kavējot cilvēku produktīvo izaugsmi.

Gotas programmas kritika

Darbā „Gotas programmas kritika” Markss komunismu apraksta kā sabiedrīsko iekārtu, kurā katra persona darbojas pēc savām spējām un saņem atalgojumu atbilstoši savām vajadzībām.

Kapitāls

Kārļa Marksa ievērojamākais darbs „Kapitāls” iesākas ar ekonomikas analīzi. Prece ir definēts kā noderīgs objekts, kas ir ražots tirgum. Tāpēc produkta eksistencei nepieciešama tirgus eksistence, kur notiek preču apmaiņa. Markss saka, ka precei ir divas vērtības - lietošanas vērtība, bet otrā — apmaiņas vērtība jeb preces cena. Pēc Marksa domām, lietošanas vērtība ir viegli saprotams jēdziens, bet viņš uzskata, ka apmaiņas vērtība ir mīklains fenomens un tai nepieciešams izskaidrojums. Viņš izvirza jautājumu, kāpēc vienas noteikta patēriņa preces daudzuma vērtība ir vienāda ar otras noteikta patēriņa preces daudzuma vērtību? Atbildi uz jautājumu Markss sniedz, izskaidrojot to ar strādnieku ieguldījumu, kas nepieciešams preces ražošanai.

Kārļa Marksa aprakstītais kapitāls ir atšķirīgs, jo tajā tiek iesaistīta arī kapitāla attīstība naudas formā, ar nodomu izraisīt labuma gūšanu no patēriņa preces pirkšanas un pārvēršanas precēs, kuras maksā dārgāk, tādā veidā palielinot ražīgumu un peļņu. Markss apgalvo, ka neviens no iepriekšējiem teorētiķiem nav varējis pienācīgi izskaidrot, kā kapitālismā var gūt peļņu.

Līdz ar to Markss secina, ka, rūpniecībai lietojot vairāk mehānismus, tiek lietots vairāk noteiktais, bet mazāk mainīgais kapitāls, un peļņas lielums krītas. Bet tas ir strādnieku šķiras peļņas lielums, jo, jo mazāk kapitālu saņems strādnieki, jo mazāk viņi radīs vērtību.

Kārļa Marksa "Kapitāls" iznāca trīs sējumos, tomēr tikai pirmo izdeva pirms Marksa nāves 1867. gadā. Otrās un trešās daļas manuskripti arī tika pabeigti 1860. gados, tomēr Kārlis Markss tos papildināja visu savu atlikušo mūžu, un tie tika izdoti pēc Marksa nāves ar viņa drauga Frīdriha Engelsa gādību.

"Kapitāla" trešajā daļā Markss izveido sistēmu, kas ietekmē kapitālismu. Markss skaidro, ka katrā sabiedrībā valdošās idejas nāk no valdošās šķiras, kas ir katras šķiras ideoloģijas sastāvdaļa.

Ārējās saites

•  Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis Markss.
• Marksa un Engelsa darbu arhīvs
• Kārlis Marks Stenfordas filozofijas enciklopēdijā

Atsauces

1. Jump up↑ Laķis, Pēteris. Ievads socioloģijā. 34-36. lpp.

Ogists Konts

Ogists Konts Auguste Comte Personīgā informācija Dzimis 1798. gada 17. janvārī Monpeljē, Francijā Miris 1857. gada 5. septembrī (59 gadi) Parīzē, Francijā Tautība francūzis

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija socioloģija, pozitīvisms Ietekmējies no Ādams Smits, Žans-Batists Sejs, Viljams Robertsons, Deivids Hjūms, Žans Žaks Ruso Ietekmējis Kārlis Markss, Mišels Velbeks

Ogists Konts (Auguste Comte; dzimis 1798. gada 17. janvārī, miris 1857. gada 5. septembrī) bija franču filozofs, pozitīvists, kurš 1838. gadā radīja terminu socioloģija, lai ar to apzīmētu zinātni par sabiedrību. O. Konts bija viens no tiem, kuri centās šo sabiedrības zinātni parādīt kā līdzvērtīgu dabaszinātnēm. Pēc viņa domām, dzīvē valda objektīvi likumi, kuri socioloģijas zinātnei būtu jāatklāj. Viņš vēlējās izveidot zinātni, kura spētu atklāt sabiedrības likumus, lai valdošā elite, šos atklājumus izmantojot, varētu sabiedrību izlabot.

Sākotnēji socioloģiju sauc par sociālo fiziku, ar socioloģijas rašanos izzūd pozitīvisma filozofiskā ievirze, nostiprinās socioloģija dažādu teoriju veidā. Liela loma viņa ideju ģenēzē ir tā skolotājam Sensimonam (1760-1825). O. Konts ir Sensimona sekretārs un vistiešākais ideju turpinātājs.

Strādāja par pasniedzēju Parīzes Tehniskajā universitātē. Dzīvoja kā pilnīgs vientuļnieks. Konta 2 darbi: „Pozitīvās filozofijas kurss”, „Pozitīvās politikas sistēma”. Atzīst tikai prāta slēdzienus, abstraktus jēdzienus. Veido virsbūves virs paša iedomātā faktiskā materiāla ar paša iedomātiem jēdzieniem (statika, dinamika). O. Konta uzskatu sistēmā iekļaujas: Sensimona idejas par sabiedrības organizāciju; pārņēma no Sensimona jēdzienu „pozitīvs” (ar to saprot kaut ko stingru un organizētu, kas kalpo progresam, lai varētu paredzēt, bet paredzēt, lai darbotos derīgi) un „jābūtība”.

Negatīvisms pret apgaismības idejām (revolūcijām). Revolūciju nekārtībā jāpārvar ar jaunu kārtību, zinātniski pamatotu un nepieļauj jaunu revolūciju. Jaunas kārtības nopamatošana ir Konta ideja, mērķis. Vērtības ir kārtība un progress. Progresa iedīglis ir dabas iekšējā kārtība. Kārtība ir jebkura progresa pamats, bet progress vienmēr ir progresa mērķis. Garīgā attīstība notiek pirms sociālās un nosaka to. Cilvēka gara vispārējā vēsture ir dabisks un pastāvīgs ceļa rādītājs ikvienā pētījumā par cilvēces vēsturi.

Izvirzīja cilvēces attīstības 3 stadiju teoriju:

• teoloģiskais laikmets — visu neizprotamo skaidro kā brīnumu
• metafiziskais laikmets — meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums
• pozitīvais laikmets — priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti.

Teoloģijas laikmets saistās ar katoļu baznīcu. Pozitīvisma laikmets — zinātnisks, zinātnieki cenšas pēc kārtības. Rada savu zinātņu hierarhijas sistēmu. Galvenā ir matemātika, pēc tam — fizika, ķīmija u.c. eksaktās zinātnes. Visas sabiedriskās jeb humanitārās zinātnes ir atpalikušas. Vēsture neesot zinātnes vārda cienīga. Socioloģijai jākļūst par zinātņu zinātni, jāpārņem no eksaktajām zinātnēm metodoloģiju.

Ārējās saites

•  Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ogists Konts.

Emīls Dirkems

Emīls Dirkems Émile Durkheim Personīgā informācija Dzimis 1858. gada 15. aprīlī Epinālā, Francijā Miris 1917. gada 15. novembrī (59 gadi) Parīzē, Francijā Pilsonība  Francija Tautība Francijas ebrejs

Zinātniskā darbība Zinātne socioloģija

Emīls Dirkems (franču: Émile Durkheim, izrunā: [eˈmil dyʀˈkɛm]; dzimis 1875. gada 15. aprīlī, miris 1917. gada 15. novembrī) bija ebreju izcelsmes franču sociologs. Viņš ir ievērojami ietekmējis strukturālā funkcionālisma attīstību.

Emīls Dirkems bija pārliecināts, ka sabiedrība ir veselums, kas ir lielāks nekā tā daļu summa. Sabiedrības uzbūves pamati ir likumi, tradīcijas, institūcijas un organizācijas. Sociālos fenomenus nevar reducēt uz indivīdu psiholoģiskajām vai bioloģiskajām iezīmēm.

E. Dirkems savā darbā "Darba dalīšana sabiedrībā" (1893.) prasīja socioloģiju stingri nošķirt no psiholoģijas. Pirms tam ASV socioloģijas skolu pārstāvji bija uzsvēruši, ka socioloģijai esot jāapzinās, kādas redukcionisma briesmas tai draudot ikreiz, ka tā kādu sociālu parādību skaidrojot ar psiholoģiskajiem faktoriem. Tikpat liela socioloģijas norobežošana no citām disciplīnām izpaužas apgalvojumos, ka socioloģiskajā pētniecībā nekādas nozīmes neesot ne vēsturei ne antropoloģijai.

Maksis Vēbers

Makss Vēbers Max Weber Personīgā informācija Dzimis 1864. gada 21. aprīlī Erfurtē,  Prūsijā Miris 1920. gada 14. jūnijā (56 gadi) Minhenē,  Vācijā Tautība vācietis

Zinātniskā darbība Zinātne socioloģija, politekonomija

Maksimiliāns Karls Emīls Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber; dzimis 1864. gada 21. aprīlī, miris 1920. gada 14. jūnijā) bija vācu sociologs un politekonomists, "kvalitatīvās socioloģijas" pamatlicējs. Savu karjeru viņš sāka Berlīnes universitātē, bet vēlāk strādāja arī citās universitātēs Freiburgā, Heidelbergā un Minhenē.

Vēbera galvenie darbi bija saistīti ar racionalizāciju gan reliģijas socioloģijā, gan politiskajā socioloģijā. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars" (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus), ar kuru viņš sāka strādāt reliģijas socioloģijas nozarē. Šajā darbā Vēbers argumentēja to, ka reliģija nebija viens no svarīgākajiem cēloņiem, lai rietumu un austrumu pasaules kultūras attīstītos dažādi, kā arī uzsvēra askētiskā protestantisma īpašā raksturojuma nozīmīgumu, kas Rietumos vadīja kapitālisma, birokrātijas un tieslietu attīstību. Citā ievērības cienīgā darbā, Politik als Beruf, Vēbers definēja valsts būtību, kura ir tiesīga iegūt monopolu, izmantojot fizisku spēku. Šī definīcija kļuva par galveno tematiku politiskās zinātnes studijās. Vēberu interesēja galvenokārt reliģijas ietekme uz sabiedrību. Viņš pētīja reliģijas attiecības ar citām kultūras iestādēm, it īpaši ekonomikā. Vēbers atšķir vēsturiskā pieejas un funkcionālas pieejas savienojumu: salīdzinošas analīzes rezultātus, viņš klasificēt ar viņa izgudroto jēdzienu "ideāls veids". Šīs analīzes viens no svarīgākiem rezultātiem ir Vēbera piedāvāta reliģiju klasifikācija, kā dažāda veida veidus glābšanas ceļus , kuru motivācija ir pasaules pieņemšanas vai noraidījumu. Vēbers pieeja reliģijai ir ar mērķi izprast " noteikta veida sociālās uzvedības rezultātā nosacījumus ", ar to nosakot indivīdu uzvedības vērību. Vēbers uzskatīja savu pētījums kā pasaules reliģiju vienotu projektu. Protestantisma Rietumu attīstībā ieguldījuma studēšana, bija daļa no visaptverošas analīzes dažādu reliģiju ietekmes un ekonomisko un sociālo sfēru dažādās kultūrās. Vēbers salīdzina dažādas reliģijas, nosakot kāda pakāpē ekonomiskās darbības racionalizēšana ir pieļaujama dažādas reliģijās.

Reliģijas, kuras Vēbers analizē — budisms, zoroastrisms, kristietība, islāms un jūdaisms. Šo reliģiju sākotnējas formas, kurā dominēja kulta un rituālu elementi, ietver sevi salīdzinoši augstu sociālas diferenciācijas līmeni, intelektuālo attīstību un personības izpausmes . Tieši šīs reliģijas sniedz materiālu ētisko mācību analīzei, kurus izmanto vadošie indivīdi, reliģijas saikne ar sociālām un profesionālām slāņiem un grupām, attiecības reliģijas ar sociālo un profesionālo slāņiem un grupām, tāda veida reliģisko organizāciju, piemēram, baznīcas un sektas.

Makss Vēbers uzskatīja, ka socioloģijas skaidrojumi jāatvedina no izpratnes par to, kāpēc cilvēki izvēlas rīkoties tā, kā viņi rīkojas - "izpratīgās socioloģijas" aizsācējs. M. Vēbers uzskatīja, ka sociālie fakti ir individuālu rīcību kumulatīvs rezultāts. Pievērsa uzmanību indivīdu subjektīvajām attieksmēm, vērtībām, ticībai, rīcības motīviem un tam, ka socioloģijai nav jākopē dabaszinātnes.
Makss Vēbers sniedza arī ievērojumu ieguldījumu stratifikācijas teorijas attīstībā, jo vācu sociologs pētīja sociālo noslāņošanos. Viņš aplūkoja šķiru kā sabiedrības daļu, kurā esošajiem indivīdiem ir līdzīga pozīcija tirgus situācijā. Līdz ar to viņi saņem aptuveni vienādus ienākumus. Piederība noteiktai šķirai determinē arī līdzīgas iespējas iegūt atbilstošu dzīves standartu.

Vēbers uzsvēra, ka indivīda rīcība ir kā noteicošais sociālo zinātņu jomā. Vēbers runā par "ideāltipa jēdzienu". Tas nekad neatbilst konkrētai realitātei, tas nav definējams, vienīgi izprotams. Tas tiek uzskatīts noderīgs, jo realitātē nav atrodams.

Pastāvošie 3 veidu ideāltipi:

1. Konkrēti vēsturiski fenomeni - "viduslaiku pilsēta"

2. īpaša veida sociālā realitāte - dažādos vēsturiskos kontekstos: birokrātija

3. īpašā rīcības veida rekonstrukcija - dzīšanās pēc peļņas

M.Vēbers ir pirmais,kurš ievieš jēdzienu - leģitīms

Tāpat Vēbers iezīmē leģimitālās kundzības ideāltipus:

1. Tradicionālā kundzība - ticība tradīcijas svētumam "vienmēr tā ir bijis"

2. Harizmātiskā kundzība - līdera īpašās spējas pielietošana kundzībā

3. Racionālā kundzība - pretenzijas racionāls pamatojums, bezpersoniskas, likumiskas kārtības

Tāpat Vēberu nodarbināja arī modernās sabiedrības šķiriskais raksturs. Vēbers šo attiecību it kā apgriež otrādi. Moderno sabiedrību nosaka kapitālisms kā saimniekošanas forma.

M.Vēbers izdalīja : 1.sociālo diferenciāciju -)saistot, to ar kārtām un amatiem, kuri veido hierarhisku struktūru 2.ekonomisko diferenciāciju -)kad tiesību un pienākumu apjoms ir saistīts ar personas īpašumu 3.tiesisko diferenciāciju -)kas veidojas nošķirot privātās un publiskās tiesības.

Filozofiskā antropoloģija

Vitrūvija Cilvēks, Leonardo da Vinči

Filozofiskā antropoloģija ir filozofijas nozare, kas cenšas izzināt cilvēkus, lai saprastu to uzvedību gan kā sociālās vides produktu, gan kā būtnes, kas pašas rada savas personiskās vērtības. Kaut arī var uzskatīt, ka vairums filozofu visā šīs zinātnes vēsturē ir veidojuši savu noteiktu antropoloģiju, kas ir viņu ideju pamatā, antropoloģija kā atsevišķa disciplīna filozofijā attīstījās vēlīnajā modernisma periodā, izaugot no tādām tolaik attīstībā esošām metodēm kā fenomenoloģija un eksistenciālisms. Fenomenoloģija balstās metodiskā reflektēšanā par cilvēku pieredzi, pamatojoties filozofa paša pieredzē. Tāpēc tā bija ļoti svarīga, lai filozofi varētu labāk iedziļināties cilvēcīgās dabas un esības jautājumos.

Liela nozīme filozofiskajā antropoloģijā tiek pievērsta starppersonu attiecībām kā arī ontoloģijai, kas veidojas šo attiecību laikā. Šeit būtisku vietu ieņem tāda tēma, kā intersubjektivitāte. Intersubjektivitāte cenšas izprast, kā divi indivīdi, subjekti, kuru pieredze un pasaules interpretācija ir radikāli atšķirīga, spēj saprast viens otru un sazināties. Pēdējā laikā filozofiskā antropoloģija sāk arvien vairāk pievērsties intersubjektivitātes un citām eksistenciālām/fenomenoloģiskām tēmām. Filozofi un sociologi ir arī atsākuši vairāk uzmanības pievērst valodu pētīšanai, jo valodai ir ļoti ciešs sakars ar intersubjektivitātes jautājumiem.

Pirmais šādā izpratnē vārdu 'antropoloģija' lietoja Imanuels Kants. Viens no ievērojamākajiem filozofiskajiem antropologiem ir vācu fenomenologs Makss Šēlers (Max Scheler, 1874-1928).