Attiecības ar sevi, savu laiku un dzīves mērķiem

Dr. Maija Šetlere

Katrs no mums ir domājis par dzīves jēgu un uzdevis sev jautājumus - „Kas es esmu?", „Ko daru šai dzīvē?", „Ko esmu sasniedzis?" Ne vienmēr tūlīt var rast atbildi uz šiem jautājumiem, turklāt ne vienmēr atrastā atbilde ir pašam glaimojoša. Dzīves jēgas meklējumi ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas cilvēku nodarbina jaunībā. Vēlāk katra cilvēka dzīvē ir posmi, kad pastiprināti tiek vērtēti pagātnes notikumi, sava rīcība, tiek pārvērtēti agrāk izvirzītie mērķi un ilūzijas, to nozīmīgums un piepildījums. Šādos brīžos mēdz rasties šaubas par agrāk svarīgām lietām un attiecībām, neziņa un nedrošība par nākotni, kā arī tiek izvirzīti jauni dzīves uzdevumi un mērķi.

Ar „dzīves jēgu" cilvēks saprot iekšējo motivāciju, kad pašam ir svarīga sava darbība un spēja savu dzīvi sajust kā kaut ko nozīmīgu un vienotu - „būt pašam", „pašrealizēties", „apzināties sevi kā vērtību". 

Dzīves laikā cilvēks vidēji ik pēc desmit gadiem pārdzīvo eksistenciālās krīzes, kas saistītas ar attīstības posmu maiņu un veicina personības izaugsmi. 

Krīzes cilvēks izdzīvo, jau sākot no bērnības. Bērnībā nozīmīgākā ir septiņgadnieka krīze - laiks, kad bērns sāk iet skolā, nonāk jaunā vidē, mācās veidot jaunas attiecības, apgūst jaunas iemaņas un mācās iztikt bez vecāku klātbūtnes un palīdzības.

Daudz smagāka ir pusaudžu krīze, kas noris vidēji no 13 līdz 18 gadu vecumam. Pusaudzis cenšas atbrīvoties no vecāku kontroles, viņam rodas vēlme noliegt vecākus un pārvērtēt viņu uzskatus, rodas vēlme veidot savu dzīves modeli. Pusaudzis meklē atbildi uz jautājumu „Kas es esmu?", viņam ir izteikta vēlme dzīvot pieauguša, patstāvīga cilvēka dzīvi, lai gan psihiski un emocionāli viņš tai vēl nav gatavs.

Nākamā ir divdesmitgadnieka krīze. Šajā laikā tiek iegūta izglītība, veidota karjera, attiecības, tiek dibināta ģimene, dzimst bērni. 

Laikposmā pēc trīsdesmit dzīve iegūst zināmu stabilitāti. Vairumā gadījumu ir iegūta izglītība un atrasts stabils darbs, tiek audzināti bērni.

Daudz smagāka krīze ir vecumā ap četrdesmit, smaguma ziņā tā tiek pielīdzināta krīzei pusaudžu vecumā. Šajā vecumā veidojas atskārsme par dzīves galīgumu. Šai laikā varbūt no dzīves jau aizgājis kāds vienaudzis, vecāki. Pieaug bērni, viņi aiziet savā dzīvē. Vecākos rodas tukšuma - „tukšās ligzdas" - sajūta. Nereti šajā laikā laulātie mēdz justies atsvešināti, jo zudis kopīgais mērķis - bērnu audzināšana -, kas reizēm ir spēcīgākais abus vienojošais faktors. Daži šī posma emocionālās grūtības mēģina risināt, dibinot jaunu ģimeni un radot bērnus, kas palīdz saglabāt ilūziju par jaunības turpināšanos.

Krīzes 50 un 60 gadu vecumā saistītas ar lielāku uzmanības pievēršanu savam fiziskajam ķermenim. Var parādīties veselības problēmas, cilvēks vairāk laika velta savām vajadzībām. Tuvojas pensijas vecums, kas nereti mēdz būt depresijas cēlonis.

Tuvojoties 70 un 80 gadu vecumam, cilvēks bieži saskaras ar vientulību un domām par nāvi. No dzīves, iespējams, aizgājis dzīvesbiedrs, draugi un paziņas. Bieži ir veselības problēmas. Šajā laikā svarīgi ir saglabāt tuvas attiecības ar ģimeni, jo tieši ģimenes un līdzcilvēku atbalsts un sapratne ir visvajadzīgākā.  

Kādēļ vieni ar dzīves krīzēm tiek galā vieglāk, bet citi - ne tik viegli? Vieni tās izdzīvo, uztverot kā jaunus dzīves izaicinājumus, paļaujoties uz saviem spēkiem, ģimenes un draugu atbalstu. Citi šajos posmos saskaras ar nedrošību, bailēm, trauksmi, vientulību, depresiju. Var rasties sajūta, ka neviens cilvēku nesaprot, nespēj iejusties viņa situācijā un nepalīdz atbrīvoties no nedrošības un bailēm. Šādās reizēs svarīgi ir pieņemt jebkuru atbalstu, ko sniedz tuvinieki un līdzcilvēki, taču nereti ir situācijas, kad nepieciešams meklēt speciālista palīdzību. Ir brīži, kad atbalstu vajag pieņemt vai meklēt pašam. Atbalsta meklēšana un pieņemšana nav vājuma pazīme.

Dzīves izšķirošākajos brīžos cilvēks ir vientuļš - viens ienāk šajā pasaulē un viens arī no tās aiziet. Arī daudzo izšķirošo lēmumu (piemēram, eksāmeni, profesijas izvēle, lēmums par ģimenes dibināšanu u.c.) pieņemšanas brīžos cilvēks ir vientuļš. Tad ir svarīgi apzināties, kāda ir mana dzīve, kāds esmu es pats un vai esmu gatavs dažkārt doties ceļā viens, ir svarīgi saprast, kā nejusties vientuļam. Vientulības sajūta dzīvo dziļi katrā cilvēkā. Dzīvē vissvarīgākais uzdevums ir saprast sevi, apzināties savas dzīves mērķus, pilnveidot sevi ik mirkli, lai brīžos, kad pilnīgā vientulībā sastopamies ar sevi, nenobītos no tā cilvēka, kas esam. 

Lai cilvēks justos droši, ir svarīgi atrasties sabiedrībā, būt piederīgam kādai grupai. Grupā ir iespēja gūt panākumus, iegūt atzinību, apliecināt savu nozīmīgumu, tā ir iespēja tikt saprastam. Drošības sajūtu galvenokārt dod siltas, stabilas, atbalstošas attiecības, sajūta, ka esi mīlēts un spēj mīlestībā dalīties.

Rakstu sagatavoja RSU Psihosomatikas klīnikas speciālisti.

Cilvēka dzīves jēga un mērķis

Katrs cilvēks, pats to neapzinoties, atrodas savas patiesās vietas meklējumos dzīvē, savas esības jēgas meklējumos. Ja veiktu pētījumu, tad būtu redzams, ka šī tēma ar saknēm aizvijas pie civilizācijas rašanās, bet radītie jēgas modeļi no sākuma līdz pat mūsdienām jau sen ir ieguvuši zināmus standartus:

• Dzīves jēga ir maksimālas baudas gūšanā- hēdonisms.
• Laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs- eidemonisms .
• Dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām ,praktisko derīgumu– pragmatisms.
• Utilitārisms – rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam, visas sabiedrības kopējās labklājības un laimes veicināšanā.
• Personīgā tiekšanās pēc pilnības – perfekcionisms
• Kalpošana citiem ļaudīm, mīlestības izrādīšana pret viņiem, rūpes par citiem- humānisms.
• Interešu kopība- korporatīvisms.
• Savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm – egoisms.
• Un citi modeļi.

Tātad – dzīves jēgas iegūšana – tā ir savas esības piepildīšana ar objektīviem mērķiem, dzīves  saturu, ar vienu vai otru ideju. Tāda cilvēka dzīve ir interesanta un aizaujoša viņam pašam, un , domājams , noderīga arī apkārtējai pasaulei.

Darbībā cilvēka dzīves jēga parādās un izpaužas viņa dzīves radošuma  procesā un tā veidojas no daudzām viņa dzīves sfērām. Tā ir kā savdabīgs mērķu un ideju centrs . Bet atslēgas vārds tajā visā ir pašrealizācija, pašizpausme. Ja cilvēks nav devis tādu pienesumu apkārtējai videi, kādu atzinuši citi, kaut ko noderīgu, kaut ko, kas  svarīgs arī indivīdam tajā skaitā, viņš jūt, ka dzīves jēga iztrūkst, ka viņš ir pazaudējis pavedienu, ka ir nomaldījies no ceļa. Un pretēji- kad kāda darbība vai kāds rezultāts ir derīgs un vērtīgs citiem cilvēkiem, kad cilvēks ar aizrautību un pašizpausmi ir iededzies kādā procesā, viņš iegūst pašpārliecību, viņš sajūt šo pavedienu un pats var skaidri atbildēt uz jautājumu- ir viņa dzīvē jēga vai nav. Viņš to lieliski apzinās.

Ar dzīves jēgas apzināšanos cieši ir saistīta mērķu izpratne. Cilvēka apziņā mērķis izpaužas tajā nākotnes īstenības veidolā, kas atbilst viņa pieņēmumiem, vajadzībām un ideāliem. Mērķis nav identisks dzīves jēgai. Un bieži vien ir mērķi, kas rada cilvēka dzīvē pseidojēgu, kas pēc kāda laika pārsprāgst zem spiediena , ko rada svarīgākas vērtības – kad cilvēks attīstās garīgi un pāriet augstākā savas attīstības līmenī.

Šā vai tā, bet mērķis un dzīves jēga ir cieši savstarpēji saistīti. Tāpēc, ka cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Nu nevar būt tas viss vienkārši tāpat vien! Kādu iemeslu dēļ tad mēs visi uztraucamies,  priecājamies, jūtam skumjas, bēdas, mīlestību un laimi? Bet mērķis, uz ko tiecas cilvēks, ne vienmēr ir saistīts ar dzīves jēgu. Tas , bezšaubām,  ir ļoti individuāls jēdziens, kā jau daudz kas mūsu dzīvē. Jo mērķis- tas ir kāds galarezultāts, tā ir kāda plakne, bet ja runā par dzīves jēgu – tas jau ir vesels trīsdimensionāls veidols,  kurā var ievietot bezgalīgu skaitu ar plaknēm. Dzīves jēga- tas ir kustības vektors. Bet dzīves mērķis- tas ir modulis vai šī vektora garums. Var minēt tūkstošiem salīdzinājumu. Dzīves jēga – tas ir pastāvīgs,  kādas nezināmas,  mūžīgi aizslīdošas Patiesības meklējums , Radītāja iepazīšana. No šejienes arī tik daudz šīs problēmas saistības ar reliģiskajiem virzieniem.

“Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.” Jānis Klīdzējs.

Var piekrist, var strīdēties- un katram būs taisnība, tāpēc , ka šis jautājums ir ļoti individuāls un daudzveidīgs. Cilvēka dzīve iegūst jēgu ar laiku, tiek iepazīta priekos un bēdās, veiksmēs un ciešanās, caur aktīvo un pasīvo. Dzīves jēga nesastāv no kaut kādas vienas problēmas vai uzskata, drīzāk tāda ieciklēšanās novedīs pie maldiem, kļūdām un šī jēdziena koncepcijas sagrozīšanas. Bet , ja mēs paši neesam spējīgi kaut kā piepildīt savu dzīvi ar jēgu, tad mūsu vietā to izdarīs citi, un tā būs iedomāta dzīves jēga, kāda uzspiesta, apzināti vai arī neapzināti. Un šīs iedomātās dzīves jēgas apzināšanās – arī ir liels solis uz priekšu.

Visi spriedelējumi un idejas par šo tēmu ir gan glupas, gan gudras, absurdas, izcilas – un visas būs patiesas, jo katrs viedoklis ir neliels, sīks elements no milzīgas mozaīkas . Un tas ir liels darbs – salikt šo bezgalīgo mozaīku, bet pats galvenais nav tikai salikt, bet arī ieraudzīt- kas tajā būs attēlots. Lai izdodas!

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------PAR DZĪVOŠANAS TIKUMIEM      

KĀDS IR DZĪVOŠANAS PAMATTIKUMS ?

Visi man labi bija,kad es pati laba biju;Visi man ļauni bija,kad es ļauna cēlējiņa. F 530, 3638

Vēl’ man labu, es tev arī,tad mēs mīļi dzīvosim.Ko mēs abi dabūsim,kad mēs ļaunu vēlēsim? 3454

ESI LABS!

Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļaužu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas. Tā ir skaidra un gudra atziņa, pat skaidrāka vēl nekā kristīgās tikumības pamatbauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, kas aizgūts no vecās derības (sk. Moz. 19, 18 un 19, 34).

Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās tā garīgās vērtībās. Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.

Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājušies lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Šis vārds apzīmēja to pašu ko aristokrāts savā pirmnozīmē. Labi un pareizi var izturēties pret sevi pašu, pret ļaudīm un Dievu.KĀDS IR PIRMAIS PAŠTIKUMS ?

Ai dzīvīte, ai dzīvīte,pie dzīvītes vajadzējaVieglu roku, vieglu kāju,laba gudra padomiņa. 6850

Gudra mana māmuliņa,gudri mani audzējusi.Gudru ņemšu līgaviņu,savas dzīves kopējiņu. 11188

ESI GUDRS!

Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.KĀDS IR OTRS PAŠTIKUMS ?

Ne ar miegu laba biju,ne ar bargu valodiņu.Ar darbiņu laba biju,ar jauko valodiņu. 6779

Acis darba izbijās,rokas darba nebijās;Rokas darba nebijās,zinājās padarot. 7971

ESI DARBĪGS!

Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai iegūtu virsroku pār dabu kultūras attīstības un savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tik vien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam mēs sasniegsim garā un mantās bagātību. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.KĀDS IR TREŠAIS PAŠTIKUMS ?

Daiļa man rota bija,smuidrs mans augumiņš;Rotu pati darināju,Laima smuidru augumiņu. 5305

Glīti, meitas, dzīvojietliela ceļa maliņā:Gludu galvu, baltu muti,tīru namu, istabiņu. 14086

ESI DAIĻŠ!

Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums. Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties (F 211, 235). Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kakla kungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen.

Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā estētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.KĀDS IR CETURTAIS PAŠTIKUMS ?

Spodra saulīt’ i lēkdama,jo spodrāka rietēdama;Līksma māsiņ’ i augdama,jo līksmāka dzīvodama. 3535

Līksmo, mana dvēselīte,ne ilgam tavs mūžiņš:Tik ilgām tavs mūžiņškā vasaras launadzinš. 84′

ESI LĪKSMS!

Mums uzspiestā kristīgā ticība nav uzņēmusi savā tikumībā ne pasaulīgo daiļumu, ne prieku. Taču visos laikos, dabīgu dziņu balstītas, pastāvējušas dzīves mācības, kas uzlūkojušas līksmi jeb prieku par dzīvošanas galveno mērķi (hēdonisms). Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu – bēdām un skumjām – latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt, atrast RĀMAVU. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.KĀDS IR PIRMAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Bāleliņi, bāleliņikā tie sila balodīši:Ļaudīm lieli brīnumiņi,ka mēs mīļi dzīvojam. 3450

Cieši jozu ceļa jostupieder cieši valkājot;Mīļi saucu svešas mātes,pieder mīļi pasaucot. 23175

ESI MĪĻŠ!

Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kādu otru. Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Tamdēļ visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais aploks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.

Mīlestības pretstats ļaužu sadzīvē bijusi bardzība, jo mīļai dzīvošanai pretim stāvējusi barga dzīvošana. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.KĀDS IR OTRS ĻAUŽTIKUMS ?

Es ar savu bāleliņuilgi naida neturēju:Namiņā sasabāru,istabā saderēju. 3481

Droši gāju, nebēdājulielajos dieveros:Zinu savu lēnu prātuieterēmi saderēt. 21839

ESI SADERĪGS!

Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ. Cits jaunāks vārds saderībai ir DRAUDZĪBA, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais laužtikums – devība.KĀDS IR TREŠAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,ne no kalna lejiņā;Dod, Dieviņi, otram dot,ne no otra mīļi lūgt. 14218

Arājiņa līgaviņa,dod maizītes atraitneiDievs atdos arājampa vadziņas galiņam . 27831

ESI DEVĪGS!

Devības tilpumu daudzina it visas reliģijas. Devība ir ATSACĪŠANĀS no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Hupelis raksta par latviešiem: “Reti kad tie paiet garām nabagiem, tos neapdāvinājuši; pat vislielākā dārdzībā tie izdala pie baznīcām nabagiem maizi, sviestu, gaļu, naudu utt. “(Top. Nachr. II, 148). Godībās devību mēdz parādīt ar ziedošanu, veltīšanu, mešanu un kukuļiem.

Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: “Dots devējam atdodas”.

Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tik pat kaitīgs kā ļauns burvis.                                                                                                          KĀDS IR CETURTAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Taisnu ceļu es staigāju,taisnas pēdas pakaļā.Ne man kauna priekšā bija,ne valodu pakaļā. 8941

Ej, bāliņ, taisnu ceļu,runā taisnu valodiņu,Tad ij Dievs palīdzēstaisnu ceļu nostaigāt. 34199

ESI TAISNĪGS!

Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS (8408) un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem (34181). Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.

Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no vāciešiem. Par tiem dainas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem.KĀDS IR VIENĪGAIS DIEVTIKUMS?

Dari dari, bāleliņi,dari Dievu bīdamies:Pacietīšu, ko darīji,atdarīšu dzīvojot. 3591 v.

Bīsties Dievu, sveša māte,nenicini bārenītes:Bārenītes asariņasmaksā zelta gabaliņu. 39692

ESI DIEVBIJĪGS.

Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas jau dzīvojot šajā saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņā saulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kurā būs jādzīvo nākamajiem cilvēkiem. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē.

Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no kustoņiem.

No interneta resursiem

Par ūdens glāzi un ne tikai to…

Stundas sākumā profesors pacēla nepilnu glāzi ar ūdeni. Viņš turēja glāzi izstieptā rokā, kamēr visi studenti pievērsās viņam un pēc tam pajautāja:

-Cik , jūsuprāt, šī glāze ir smaga?

-50 grami, 100,  125 grami – sauca studenti.

-Es arī pats nezinu, – turpināja profesors, – lai to uzzinātu, būtu vajadzīgs to nosvērt. Bet jautājums ir par ko citu: kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu dažas minūtes?

-Nekas, – atbildēja studenti.

-Labi. Bet kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu stundu? – vēlreiz pajautāja profesors.

-Jums sāks gurt un sāpēt roka, – atbildēja viens no studentiem.

-Tā. Un kas būs, ja es šādā veidā noturēšu glāzi visu dienu?

-Jūsu roka notirps, jūs sajutīsiet stipru muskulatūras sasprindzinājumu , var pat paralizēt roku un nākties jūs vest uz slimnīcu, – teica kāds students , atskanot smiekliem visā auditorijā.

-Ļoti labi, – mierīgi turpināja profesors, – un vai šajā laikā ir mainījies glāzes smagums ?

-Nē, – skanēja atbilde.

-Tad no kurienes parādījās sāpes plecā un sasprindzinājums muskuļos?

Studenti sajutās pārsteigti un apmulsuši.

-Kas man jāizdara, lai atbrīvotos no sāpēm?- pajautāja profesors.

-Jānoliek glāze, – sekoja atbilde no auditorijas.

-Lūk, – iesaucās profesors, – tieši tā notiek arī ar ikdienas problēmām un neveiksmēm. Ja turēsiet tās galvā dažas minūtes- tas ir normāli. Ja domāsiet par to ilgu laiku, sāksiet izjust sāpes. Bet , ja turpināsiet domāt par to vēl ilgāk, nepārtraukti,  tad tas sāks jūs paralizēt,  jūs nespēsiet neko citu vairs darīt.

Svarīgi ir apdomāt situāciju un izdarīt secinājumus, bet vēl svarīgāk ir atlaist šīs problēmas no sevis katras dienas beigās pirms miega. Un tādā veidā jūs bez sasprindzinājuma katru rītu varēsiet pamosties mundrs un gatavs tikt galā ar jaunām dzīves situācijām.

Bērni atnāk pie vecākiem. Ne otrādi.

Reizē ar to, ka mēs kļūstam par vecākiem, šajā pat laikā mēs gluži vai atgriežamies atpakaļ savā personīgajā bērnībā.Un no jauna pārdzīvojam gan priecīgus, gan skumīgus pagātnes notikumus. Mēs redzam savā uzvedībā to, ko esam pārņēmuši no savām mammām, bet viņas- to, ko no savām. Un gadās, ka mums tas nepatīk. Mēs kaut kādā veidā uzvedamies attiecībās ar saviem bērniem pavisam savādāk, slepus vēloties, lai arī mūsu bērnība būtu bijusi tieši tāda. Dažreiz mēs pat apskaužam savus bērnus par to.

Bērni palīdz mums izdziedināties, viņi ir gluži kā pavadoņi ceļā uz savu vecāku sirdsskaidrību. Bet izdziedināšanās vienmēr ir sāpīga. Cik daudz kas jāapgūst un jāiemācās un cik daudz netīrumu jāizvāc no savas sirds! Tāpēc ar bērna piedzimšanu pie mums atnāk arī krīze. Bērnības traumu atkal pārdzīvošanas krīze.

Bērni aktivizē mūsu sāpīgās vietas

Mēs dzīvojam ar sirdi, kas salīmēta ar plāksteri. Tā vietā , lai mēs ārstētu savas brūces, mēs aizlīmējam tās un izliekamies, ka viss ir normāli. Bet , protams, nekas labs nenotiek. Zem apsēja sākas iekaisums, un mēs vēl vairāk kļūstam garīgi slimāki. Ja kādreiz mūs kāds ir nodevis, ta tā vietā, lai mācītos piedošanu, mēs cenšamies aizmirst. Un visur redzam apmānu un nodevību.

Atceroties katru aizvainojumu, ko mums saņēmām no vecākiem, mēs tos rūpīgi glabājam, atsaucam atmiņā un lielāmies cits ar citu. Bet vajadzētu taču piedot un iet tālāk, dzīvot pavisam savādāk. Bet tas taču nav interesanti, un arī daudz grūtāk!

Kad piedzimst bērns, mums paliek arvien mazāk spēka, lai izliktos, nesanāk vairs paciest pastāvīgas sāpes dvēselē. Turklāt mazulis visu laiku cenšas pieskarties šai vietai, uzkāpt uz mūsu mīļoto tulznu. Kad bērns sasniedz pašu sarežģītāko priekš mums vecumu, tas nozīmē, ka tieši šis vecuma posms ir tas laiks, kad mums, mūsu bērnībā bija sarežģījumi.

Kādam ir ļoti grūti ar zīdaiņiem. Visticamāk, ka tieši šajā vecuma posmā jums notika kaut kas sarežģīts. Varbūt jūs pēc Bendžamina Spoka uzskatiem guldīja vienu pašu atsevišķā istabā gulēt? Varbūt baroja reizi trijās stundās? Vai arī mamma jau tajā laikā gāja uz darbu?

Kādam ir grūti ar bērnu gada vecumā. Piemēram, grāmatas autorei O.Vaļajevai apmēram sarežģīts posms ar bērniem bija no gada līdz diviem gadiem. Ar lielākajām grūtībām viņa saskārās tieši šajā laikā, jo pati šajā vecumā tika vesta uz bērnu silīti (bērnu dārzi pašiem mazākajiem bērniem) un pārāk daudz kas dzīvē pēkšņi mainījās.

Kādam grūtības ar trīsgadnieku, kas tik izmisīgi pastāv uz savām iegribām . Iespējams, ka jūs kā reiz tādas iegribas neizpaudāt? Kādam iet grūti , kad jāpārdzīvo sava bērna narcisms, kad viņš pieprasa tik daudz uzmanības un apbrīna. Kādam grūti atbildēt uz miljoniem jautājumu, varbūt tāpēc, ka jums šajā vecumā vienkārši lika klusēt un neļāva runāt. Un tā , līdzīgi dažādi vecumi un sarežģījumi.

Bērns- tas ir lielisks mūsu psihiskās veselības un mūsu personības brieduma indikators .Jūs varat izsekot arī tam, kurā vecuma posmā jūs esat iestrēdzis. Kad jums pēkšņi sāk likties, ka vairāk jūs savam bērnam neko nespējat dot un ko ar viņu darīt- nesaprotat. Tas var notikt pēkšņi septiņu, desmit, piecpadsmit gadu vecumā. Tas ir vienkārši zvans no augšas- pievērs uzmanību savām aizlīmētajām brūcēm! Pienācis laiks tās ārstēt! Laiks plēst nost apsēju, skatīties patiesībai acīs un ārstēt. Dezinficēt, tīrīt, dažreiz aizšūt pie speciālista. Un vēl – dot laiku tam sadzīt.

Ja ne mūsu bērni, mēs vēl ilgi varētu peldēties ilūzijā, ka esam absolūti veseli, ka mums viss ir lieliski, ka mēs esam labi un apgaismoti. Bet šie mazie cilvēciņi nes sevī uzdevumu, kas nav viegls, atverot mums acis uz īstenību.

Bērni nāk pie vecākiem. Un ne otrādi

Kad mēs apzināmies, ka mums ir problēmas attiecībās ar mūsu vecākiem, mums ir ļoti grūti kaut ko ar to darīt. Tāpēc, ka mēs gaidām, kad vecāki mainīsies. Ka viņi spers soli , lai panāktu mums pretī. Ka mēs viņiem izstāstīsim, cik cietsirdīgi viņi ar mums izrīkojušies, un viņi mums to tagad kompensēs. Un tas nenotiek.

Daudzas meitenes raud un saka, ka piedod savai mammai, piedod un ieiet pie viņas mājās, bet viņa – atkal atgriežas pie bijušā.  Un kā ar to tālāk dzīvot? Daudzas meitenes arī runā par to, ka mamma man darīja tik sāpīgi, tāpēc viņai ir jāsper pirmais solis.

Bet ir kāds nerakstīts likums, kas šajā pasaulē darbojas nevainojami. Bērni vienmēr nāk pie vecākiem, bet ne otrādi. Ja jūs patiesi vēlaties izdziedināt attiecības ar vecākiem, tad jums ir jādodas pie viņiem. Jāprot nomest savu augstprātību un lepnumu , savu neīsto, mānīgo pieaugušā lomu un ieņemt maza bērna pozīciju attiecībās ar vecākiem. Un , ja jūs gribat harmoniju, tad ieņemiet savu vietu un pārstājiet cīkstēties, pretoties viņiem.

Jā, viņi ir nepilnīgi, jums nav viennozīmīgi jāpiekrīt viņu uzskatiem, jābūt vienotiem ideāliem , vienmēr klausīt viņus arī nav obligāti.Bet cienīt- ir jāiemācās! Būt maziņam blakus viņiem- tas nozīmē pieņemt viņu rūpes tajā veidā, kādā viņi tās jums nodod. Jāpārvērš sevī iekšēji viņu “uzvelc cepuri” un “apēd gabaliņu” par “es tevi mīlu”. Tāpēc, ka tieši tāds arī ir šo norādījumu  patiesais nodoms. Viņiem nav mērķis pierādīt jums, ka jūs nekas neesat, ka jūs esat pārāk mazi vai jauni. Viņi vēlas izpaust savu mīlestību, kā to prot.

Viņiem jau tā nav vienkārši . Viņi taču redz savas kļūdas, pat , ja neatzīst tās. Un mīl  jūs, kā prot. Un viņi nevar spert pirmo soli jums pretī, tāpēc, ka šajā gadījumā atdursies pret sienu. Kamēr jūs paši neatvērsieties un nepanāksiet pretī, neatnāksiet pie viņiem, viņiem atliek vienīgi gaidīt. Un viņi gaida daudzus gadus.

Kas cits viņiem vēl atliek? Jā, viņi neprot mīlēt tā, kā gribētos jums. Jā, viņi nav ideāli vecāki un jūsu dēļ nav izdarījuši tuvu  ne visu, ko varēja (kā jūs domājat). Jā, viņi varētu kaut ko darīt ar sevi un sākt uzvesties tā, kā jūs to gribētu. Tikai viss tas jūs attālinātu vienu no otra.

Pienāks brīdis, kad mums nebūs kurp aiziet ar savām grūtībām, skumjām un raizēm. Un nebūs šai pasaulē to cilvēku, kas mīl mūs visu mūsu dzīvi un vēl mums labu. To cilvēku, kas , lai arī kā būtu, bet vienmēr bija blakus mums. Vai vērts ir velti zaudēt laiku?

Kad mūsu bērni izaugs, mēs arī nonāksim tajā pat vietā. Un to vietā, kuri var tikai gaidīt, kad pie viņiem atkal atnāks viņu bērns. Ja vien gribēs atnākt. Ja atnāks.

Mēs mācām bērnus ar savu piemēru visā. Un cienīt vecākus bērni mācās, skatoties uz mums. Skatoties, kā mēs attiecamies pret saviem vecākiem. Cik ļoti mēs paši cienām viņus. Tā arī viņi attieksies pret mums. Nekādu scenāriju, vienkārši mācīšanās pēc parauga.

Kļūdas un krīzes ir neizbēgamas

Paskatieties uz savu bērnu. Vai tad jūs gribat viņam mocības un traumas? Vai tad gribat sagādāt viņam sāpes un neērtības? Vai tad gribat sabojāt visu viņa dzīvi? Neviens no vecākiem to negrib!

Neviens nav mācījis mūs būt par vecākiem. Un mūsu vecākiem arī neviens to nav mācījis. Tāpēc mēs audzinām bērnus, kā protam, cik pietiekoši ir mūsu iekšējie resursi un spēks. Cik vien to atļauj mūsu sirds tieši šobrīd.

Un jebkurā gadījumā mēs kļūdīsimies, paklupsim, kritīsim. Jebkurā gadījumā būs situācijas, kuras aizvainos mūsu bērnus. Mēs nekādi nevarēsim no tā izvairīties. Kā nevarēja arī mūsu vecāki, kas tieši tāpat gribēja dot mums pašu labāko. Un , lai to izdarītu, izmantoja jūsuprāt ne tās labākās metodes un īstos vārdus . Jebkura gadījumā mēs kaut ko izdarīsim ne tā. Katram bērnam atradīsies  iemesls, ar ko vēlāk aiziet pie psihologa. Pat tad, ja māte būs bijusi pārāk ideāla un nevainojama, kā ideāls, līdz kuram neaizsniegties.

Tāpēc atslābinieties un izelpojiet. Sāciet ar attiecību atjaunošanu ar vecākiem. Jūsu sirdīs. Vispirms vajag izārstēt visu to, kas atrodas mūsos iekšā. Reizēm jums tam būs nepieciešams kāds laika posms pabūt distancēti vienam no otra. Lai nostiprinātu savu mīlestību un pieņemšanu. Dažreiz arī pēc tā jūsu ārējās attiecības neizmainīsies. Un izskatīsies, ka pārmaiņu nav, mamma joprojām ir neapmierināta un izgāž uz jums savas negatīvās emocijas, kritizē jūs un vīpsnā par jums, tētis – tikpat vienaldzīgs. Bet neļaujieties apmānam. Ja jūsu sirdī patiešām ir paspējušas izaugt mīlestība un pieņemšana, tas pārstās jūs sāpināt. Un pat tādas īpatnības nespēs ietekmēt jūsu iekšējo cieņu pret vecākiem un pateicību.

Bet, kad sirdī ir tiešām tāds noskaņojums, tad arī ārējās attiecības pamazām mainās. Ne tik ātri, kā jums gribētos, un ne obligāti uz to pusi, kura patiktu jums šobrīd. Mīlestība, kas mājo jūsu sirdī, varēs pastāvēt, negaidot noteiktas darbības un rīcību. Bet lai tā notiktu, ir jārada viņai iespēju izaugt un nostiprināties.

Mūsu bērni, atnākot pie mums, palīdz mums atrast mūsu sāpīgos punktus, mūsu dziļāk noslēptās rētas. Tas, kas nomoka mūs gadiem , var tik izdziedināts. Ne tik ātri ,kā gribētos, ne tik viegli. Toties – droši un labi. Vai esat gatavi doties turp, kur sāpīgi, sekojot pa pēdām ceļā, kuras norāda jūsu mazais bērns? Uz jūsu personīgo tālo bērnību? Vai esat gatavi doties turp un izdziedināties? Ja jā, tad nav vērts atlikt uz rītdienu to, ko var sākt darīt jau tūlīt.

Bērni palīdz mums atnākt pašiem  pie sevis

Nav iespējams veidot attiecības ar cilvēkiem, kad tu nezini, kas esi tu pats un nesaproti pats sevi. Ir neiespējami arī veidot attiecības ar sevi, kamēr tev nav bijusi pauze un klusums, kamēr tavā dzīvē ir daudz lieka trokšņa un citu svarīgu lietu. Bērna dzimšana sniedz mums iespēju paņemt tādu pauzi un izdzirdēt pašiem sevi. Ja vien mēs, protams, to izmantosim. Jo var taču arī dzemdēt un turpināt savu nesaprotamo skrējienu nezin kur un kāpēc.

Atrodoties beidzot mājās, kad ir pietiekoši daudz brīva laika ( lai nu kā, bet mammai dekrēta atvaļinājuma laikā ir iespēja, lai domātu, pārdomātu, paklausītos) , mēs varam atklāt sevī tik daudz jauna un nezināma!

Daudzas mammas tieši šajā laikā atrod savu īsto nodarbošanos. Tā atnāk pati, caur radošumu , hobiju, kā sirdslieta. Un paver jaunas robežas sievietes personībā. It kā būtu tur sēdējusi kaut kur iekšā, gaidījusi, kamēr to pamanīs un sadzirdēs. Jo būt fotogrāfam vai māksliniekam – tas taču ir tik savādi, daudzreiz patīkamāk un prestižāk ir būt juristam vai grāmatvedim. Bērns palīdz mums pārstāt skriet prom pašiem no sevis. Un varbūt tieši tāpēc bērna kopšanas atvaļinājuma laikā ir tik grūti- jo tu fiziski aizbēgt nevari, un tev šā vai tā nākas satikties pašai ar sevi. Bet šīs tikšanās ne vienmēr ir patīkamas un priecīgas.

Kaut gan – kas var būt priecīgāks un interesantāks, kā iepazīties un dziļāk iepazīt tuvu cilvēku? Vai arī jums ir kāds vēl tuvāks , kā jūs pati? Vai gan daudz mēs par sevi zinām,daudz saprotam, vai arī dzīvojam pēc stereotipiem? Ļoti daudzas sievietes uzdod man jautājumu par sava aicinājuma meklējumiem. Un priekš manis tas skan daudz dziļāk. Tas nav vienkārši- “par ko man strādāt?”, tas patiesībā ir jautājums par to, “kas es vispār esmu?” “ kāda es esmu patiesībā?”

Šeit, kā arī ar vecākiem, mums nākas iet caur sāpēm  , iet dziļumā, kad pašiem kļūst ļoti bail. Mazums, ko es tur vēl atradīšu. Iet, nevis stāvēt un gaidīt, ka viss reiz atnāks pats. Mēģināt, kļūdīties, meklēt, klausīt savai sirdij. Sarežģīts ceļš. Bet bērna dzimšana mums paver arī šīs durvis.

Bērni aizved mūs pie Dieva

Es zinu vienu gadījumu, kas mani reiz ļoti pārsteidza . Tas bija vēl līdz tam, kad es pati nopietni aizdomājos par Dievu. Viena jaundzimušā meitenīte raudāja dienu un nakti. Gada laikā viņu nevarēja nekādi nomierināt .Mamma bija nomocījusies un pagurusi. Bet viņai bija arī citi bērni. Un kādā dienā pilnīgi nejauši kopā ar gadu veco meitiņu , kura arī uz ielas raudāja bez apstājas, viņa iegāja baptistu baznīcā. Nezinu, kāpēc tieši tur. Nejauši. Pēc mātes vārdiem, pareizticīgo baznīcā viņas bija bijušas vairākas reizes. Bet te –nejauši iegāja. Un notika brīnums! Meitiņa apklusa. Un klusēja dažas stundas pēc kārtas.

Sākumā mamma nodomāja, ka tā ir sagadīšanās. Bet pēc tam saprata, ka vienīgā iespēja pabūt mierā un klusumā, tas ir doties ar meitiņu uz baznīcu un pavadīt tur visu dienu. Tā visa ģimene kļuva par baptistiem ( līdz tam bija ticīgie tikai formāli). Meitenīte patiesi ir interesanta. Dzied korī, mācās svētdienas skolā, ļoti ievainojama un kautrīga.

Bērni tagad ierodas neparasti. Un daudzi no viņiem šādi vai savādāk aizved vecākus pie ticības. Ja nebūtu rakstnieces (O.Vaļajevas)  vecākā dēla īpatnības, šis jautājums nebūtu kļuvis aktuāls jau tik agrā vecumā. Droši vien atliktu uz vēlāku laiku.

Daudzi nonāk pie ticības tādēļ, ka savādāk nevar tikt galā ar pārdzīvojumiem. Tik daudz briesmu šajā pasaulē, kārdinājumu, ar kuriem tu nezini, ko iesākt. Un atliek vienīgi lūgšanas. Un jā, tas ir labākais veids, kā pārdzīvot jebkuru krīzi.

Jā, ceļš pie Dieva arī nav pats vieglākais un patīkamākais. Nākas atkal no jauna uzzināt par sevi daudz nezināma. Arī par savu lepnumu, savu skopumu, skaudību, nenovīdību un vēl daudz ko citu. Un atkal no jauna mums nākas iet caur sāpēm. Un atkal mūsu bērni parāda mums šo ceļu. Iedomājaties, cik daudz viņi mums dod līdz ar savu ierašanos! Cik daudz ko saasina, un kā nav viegli visu šo izturēt un atrast savu ceļu un sevi pašu!

Bērni – tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Brīnišķīga dēļ daudziem iemesliem. Tāpēc, ka tas ir nepārtraukts personības un garīguma izaugsmes treniņš, iespēja izdziedināt savas vecās rētas un atrast šajā dzīvē savu ceļu, atrast Dievu, dzīves jēgu.

Jā , tas nav vienkārši. Sevišķi pirmajā reizē, kad viss šis ceļojums ir jaunums. Īpaši tad, ja šī brīža sakumā mēs esam jau aizgājuši ļoti tālu gan no sevis, gan no Dieva, un no saviem vecākiem. Bet tas ir tā vērts. Noticiet!

Ar katru bērnu jūs atkal no jauna iesiet šo ceļu, katrā reizē vieglāk un tajā pat laikā dziļāk. Jūs kļūsiet par pilnīgi citu cilvēku, ja ļausiet visam tam ar jums notikt. Nav vienkārša mātes transformācija.

Toties cik daudz dārgumus jūs atradīsiet sevī!

No krievu valodas tulkoja S. Šmiukše, publicēts http://econet.ru

Autore: Olga Vaļajeva, nodaļa no grāmatas “Sūtība būt par mammu”.

Kur pazūd mūsu laiks?

Lai arī mums visiem diennaktī ir iedalīts vienāds stundu skaits, tomēr vieni šajās 24 stundās pamanās iespēt vairāk nekā pārējie.

Laika zagļu TOPs

1. Sociālie tīkli

Ielūkošanās „uz minūtīti” draugos, feisbukā, tviterī, YouTube vai kādā citā sociālajā tīklā ar mērķi vienkārši pārbaudīt, vai nav pienākusi kāda vēstule vai ziņa, parasti beidzas ar stundām garu sarakstīšanos ar kādu, kurš tieši tāpat ir „uz minūtīti” ielūkojies. Vai arī bezjēdzīgu klaiņošanu pa ziņu lentu un svešu, nepazīstamu personu profilu pētniecību. Lai kontrolētu savu soc. tīklos pavadāmo laiku, vislabāk ir atvēlēt šai nodarbei strikti noteiktu laika periodu, piemēram, 20 minūtes no rīta vai vakarā.

1. Datorspēles

Datorspēles, azartspēles un visas citas laika nosišanas spēlītes. „Iziešu vēl tikai šo līmeni un tad gan viss” parasti ievelkas līdz rīta gaismai. Ir dzirdēti gadījumi, ka virtuālās cīņas turpinās pat vairākas diennaktis bez pārtraukuma. Rezultātā laika killers berzē plaukstas un jūtas laimīgs.

1. Kaitīgie ieradumi

Vieni smēķē, lai atslābinātos, citi lieto alkoholu, lai labāk strādātos, vēl kāds pārēdas, jo nejūtas mīlēts. Visi zin, ka šīs kaitīgās nodarbes bojā veselību un izskatu, bet reti kurš aizdomājas līdz tam, ka tās zog arī mūsu dzīves dārgo laiku, kuru mēs būtu varējuši izmantot lietderīgāk – sportojot, ceļojot, mācoties, apgūstot ko jaunu vai kā citādi sevi pilnveidojot un attīstot.

1. Televizors

Laiks pazūd kā melnajā caurumā, sekojot visiem neskaitāmajiem TV šoviem, seriāliem un ziņu pārraidēm, kurās pārsvarā tiek atrādīti visi negatīvie un šausminošie uz zemeslodes notikušie jaunumi. No šī laika zagļa var viegli tikt vaļā, uzdodot sev vienu jautājumu: ”Ko man tas dod un kāds man no tā labums?” No televizora skatīšanās labuma nav nekāda, bet no neskatīšanās – ir. Kā viens no labumiem ir vairāk laika, lai pievērstos savas dzīves veidošanai, nevis tikai skatītos kā dzīvo citi.

1. E­pasts

Nekārtība e­pastkastītē var atņemt milzīgi daudz laika. Daži pierakstās uz jaunumu, ziņu un dažnedažādu kursu un apmācību programmu saņemšanu neskaitāmās mājas lapās, blogos un portālos, nemaz nepiedomājot pie tā, vai to visu lasīs. Līdzīgi kā ar sociālo tīklu apmeklēšanu arī elektroniskā pasta apskatei lietderīgi ir atvēlēt kādu konkrētu laika posmu, kura laikā revidēt ienākušo korespondenci, rakstot un atbildot uz vēstulēm kā arī izdzēšot nevajadzīgo un vairs neaktuālo informāciju.

1. Draugi, kuriem nav ko darīt

Draugi, kaimiņi, paziņas, radi, kolēģi, kas zvana vai ierodas ciemos visnegaidītākajos brīžos, nojaucot jums visus plānus, arī pieskaitāmi pie laika zagļiem. Cilvēkam ir garlaicīgi, viņš nezin, ar ko sevi nodarbināt un tāpēc sāk meklēt upuri, kurš būtu ar mieru ziedot savu laiku tukšām, bezjēdzīgām sarunām un laika nosišanai. Šajā gadījumā jāizstrādā sava „atšūšanas” taktika, jo katrs gadījums ir individuāls.

1. Nespēja atteikt

Nespēja un nemācēšana atteikt ir vēl viens sava dārgā laika zaudēšanas iemesls. Mēs veicam savus tekošos uzdevumus un pēkšņi mums kāds piespēlē vēl kādu darbiņu. Un tad nu mēs mētājamies no viena darba pie otra tā arī īsti līdz galam nepadarot nevienu. Šādā situācijā jāmāk pateikt : „Stop! No sākuma padarīšu jau iesākto darbu un tikai tad ķeršos klāt citiem”.

1. Neorganizētība

Arī neorganizētība var novest pie tā, ka laiks mistiskā veidā kaut kur pazūd. Var plānot un stādīt bezgalīgi garus sarakstus ar darāmajiem darbiem un nenonākt ne pie kāda rezultāta vienkārši tāpēc, ka nav noteiktas prioritātes un galvenie mērķi. Darbiem jābūt organizētiem tā, lai ir skaidrs, kurš tieši ir vissvarīgākais, kurš mazssvarīgāks un kuru var vispār atstāt nedarītu.

Laiks ir viens no vērtīgākajiem resursiem, kas mums ir dots. Ja mākam to kontrolēt un vadīt, tas strādā mūsu labā, ja nē – izslīd kā smiltis caur pirkstiem un nav vairs atgriežams atpakaļ. Izmantosim to prātīgi!

Autors: http://tava-pasaule.lv/kur-pazud-laiks-laika-zaglu-tops/

Paškoučings – īss kurss dzīves kvalitātes uzlabošanai jeb māksla ļauties dzīvot no sirds

Praktiskais seminārs – trenings

Semināra –treninga norises laiks:  Sestdien, 5.decembrī no plkst.  10.00 – 16.00    (ar 2 kafijas pauzēm)

Vieta:  Liepāja, Graudu iela 21.     

Dalībnieku skaits – ierobežots  (max. 12)

Uzzināsiet, kas ir koučings , paškoučings, un kā izmantojot to principus var uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Jūs saņemsiet zināšanas un iegūsiet pieredzi iekšējam darbam ar sevi sekojošās tēmās :

• Iekšējo dzīves nostādņu dziļš pārskats;
• Sava dzīves scenārija izpratne, darbs ar to;
• Iekšēja neatkarība no ārējiem apstākļiem;
• Efektivitātes metodes profesionālajā un personīgajā dzīvē;
• Spēja visu paspēt;
• Māka veidot dzīvi panākumu virzienā, un gūt tos.

Šī programma ļaus sasniegt augstus rezultātus dažādās dzīves sfērās : pašattīstībā, biznesā, radošajā plānā.

Dalības maksa:   50 EUR (ietver semināru, izdales materiālus, 2 kafijas pauzes)

Iepriekšēja pieteikšanās obligāta, dalībnieku skaits ierobežots.

E-pasts pieteikumiem santa@birojsjums.lv

Telefons uzziņām   29491027

Semināru vada:  Santa Šmiukše,

Santai ir maģistra grāds biznesa vadībā, papildus studējusi koučingu Rīgas Koučinga skolā, kas ir oficiālais Erickson Coaching International  (ECI) (Kanāda) pārstāvis Latvijā, ieguvusi izglītību un tiesības būt par personiskās izaugsmes treneri (koučs) un komandu kouču.

Profesionālā darba pieredze finanšu sektorā un biznesa konsultāciju nozarē, turpina vadīt  2 uzņēmumus. Santa jau vairāk kā 20 gadus ir akciju sabiedrības “Liepājas lombards”  valdes priekšsēdētāja un konsultāciju uzņēmuma SIA “Birojs Jums” dibinātāja un vadītāja, profesionāls biznesa konsultants,  sertificēts nodokļu konsultants un lektore.

Santa sniedz individuālās konsultācijas biznesa uzsākšanā un vadībā, nodokļu un finanšu jautājumos, individuālās un komandu koučinga sesijas, kā arī apmācības.

Santas sirdslieta ir dalīties ar citiem  savā pieredzē un zināšanās. Ir bijusi lektore Liepājas Universitātē  , turpina sadarbību ar augstskolu, strādājot par komisijas priekšsēdētāju studiju programmā  “Biznesa un organizāciju vadība” bakalauru darbu aizstāvēšanā, izstrādā un vada dažādus seminārus.

Santa specializējas tēmās par biznesa uzsākšanu, vadību, laika plānošanu, personīgo mērķu uzstādīšanu un sasniegšanu, pašizaugsmi, kā arī vada personiskās pilnveides kursus.

Vaļasprieks – ezotērika, vēdisms,  aktīvi interesējas par Pievilkšanās likumu un tā praktisko pielietošanu, par citiem Visuma likumiem, vada kursus un sniedz privātas konsultācijas tiem, kas interesējas par savu iekšējo resursu izmantošanu, lai veidotu veiksmīgu, laimīgu un piepildītu dzīvi.  Vairākus gadus zināšanas apguvusi Sokrāta Tautskolā programmā “Domātājs”.

Praktiķe un pozitīvās domāšanas piekritēja.

Viņas dzīves misija – izmantojot savas zināšanas un personīgo pieredzi, palīdzēt cilvēkiem sasniegt viņu mērķus un dzīvot laimīgāku dzīvi.

Dzīves moto:

Labu domāt, labu darīt, labu runāt, labam ticēt. Labu vēlēt, labu dot un labu ņemt. Labi būs!

Iedvesmai

Kad jūs iedvesmo kāds cildens mērķis, kāda neparasta iecere, tad jūsu domas sarauj važas, prāts pārvar ierobežojumus, apziņa plešas visos virzienos un jūs atrodaties jaunā,varenā un brīnišķīgā pasaulē. Dusošie spēki, spējas, talanti iemantodzīvību, un jūs atklājat,ka esat kļuvis daudzkārt izcilāks nekā jebkad esat sapņojis. Patandžali.

You are here:Home/Raksti

Panākumu universitāte

Ogs Mandino

Šajā grāmatā sniegts ekspertu – pasaules veiksminieku – mācību kurss par to, kā ikvienam pieņemt veiksmes izaicinājumu.

Esi pavadījis neskaitāmas dienas un varbūt pat gadus panākumu Bībeles meklējumos? Tad domāju, ka šī ir tā vieta, kur taviem meklējumiem pienācis gals un turpmāk meklēt vairs nebūs vajadzības. Oga Mandino grāmata Panākumu universitāte ir pasaules dižāko panākumu meistaru ideju un stratēģiju apkopojums. Šī grāmata tevi aicinās iestāties pasaules dižākajā universitātē, kur par mācībspēkiem tev kalpos pasaulslaveni veiksminieki, kuri tiešām zina, ko runā. Tostarp tādi panākumu eksperti kā: Deils Kārnegi, Dž. Pauls Getijs, Bendžamins Franklins, Napoleons Hills un daudzi citi, kopumā 50 pasaules spožie prāti.

Šī ir vienīgā mācību iestāde, kurā māca to, ko nemāca nevienā citā, tas ir, iepazīt sevi un noskaidrot kā iespējams gūt panākumus. Taču, lai tos gūtu, katram ir svarīgi atbildēt uz jautājumu – kas ir panākumi priekš tevis? Lai panākumi kaut ko nozīmētu, tiem jābūt dziļi personiskiem. Kā arī svarīgi apzināties, ka tu negūsi panākumus ik mirkli. Panākumu uzkalni mijas ar neveiksmju ielejām, taču tāpēc vien nevajadzētu atteikties no domas gūt panākumus. Šīs lietas nav tik drūmās krāsās krāsojamas kā tev tas varbūt šobrīd šķiet, deviņdesmit gadījumos no simta viss dzīvē noris pēc mūsu prāta, un tikai desmit gadījumos mēs kļūdāmies.

Ar šīs grāmatas palīdzību varēsi ielūkoties savas būtības dziļākajos nostūros, lai noskaidrotu, ko tu dari nepareizi, ja šobrīd negūsti panākumus. Lai virzītos panākumu gūšanas virzienā, tev iespējams būs jāmaina liela daļa no iesīkstējušiem uzskatiem, kuri tev liedz gūt panākumus un reizē arī citu cilvēku atzinību. Viena no galvenajām cilvēces problēmām, uz ko norāda šīs grāmatas autors ir tā, ka

Cilvēki ir atraduši veidu nevis kā gūt panākumus (vienalga kādus), bet kā izvairīties no neveiksmēm.

Ceru, ka tu saproti, ka pilnībā izvairīties no neveiksmēm mūsu pasaulē nav iespējams un tas, patiesībā, nemaz nav nepieciešams. Zināšanu vienīgais avots ir pieredze, savukārt, pieredze ir vārds, ko cilvēki dod savām kļūdām, līdz ar to nav nepieciešamība no tām izvairīties. Citu cilvēku pieredze un dzīvesstāsti nekad nevar jūs tik dziļi motivēt kā jūsu pašu dzīve.

Ikviens šajā pasaulē cenšas iegūt labklājību, taču maz cilvēki patiesi rīkojas atbilstoši tam, lai pie tās tiktu. faktiski daudzi cilvēki domā, ka viņi zina, kas ir taupība, kaut gan patiesībā nezina. Džons Džeikobs Astors teica: Man bija daudz grūtāk nopelnīt pirmos tūkstošs dolārus nekā visus pārējos miljonus, kas tagad sastāda manu milzīgo bagātību.

Grāmata pieskaras arī mūžīgi nemirstīgajai tēmai – mērķtiecība. Šķiet, ja reiz tik daudzas grāmatas un tik daudz veiksmīgu cilvēku par to ieminas, varbūt pienācis laiks šajā padomā arī ieklausīties?

Lai kāds arī būtu tavs mērķis, vēlēšanās vien tevi pie tā nenovedīs, bet karstas alkas, kas tuvas apsēstībai, un noteikti plāni, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem to iegūt, un neatlaidīga rīcība, kas nepieļauj neizdošanos, jums to nodrošinās.

Šī grāmata viennozīmīgi ir ideju pārpildīta par ko liecina ne vien tās apjomīgums, bet arī tas, ka tajā slēpjas pasaules dižāko cilvēku domas un stratēģijas. Kā jau sākumā minēju, šī grāmata var kalpot tev kā panākumu atslēga jeb sava veida Bībele. Šī grāmata ir īpaša un atšķiras no līdzīgām, ar to, ka tajā ir apkopoti dažādu autoru darbi un līdz ar to tā nešķiet vienmuļa, jo katra autora individualitāte spilgti izpaužas viņa izteiksmes līdzekļos un spējā nodot savas zināšanas lasītājam. Lasot šo grāmatu, izjūtas būs aptuveni līdzvērtīgas tam, it kā jūs lasītu 50 atšķirīgu autoru darbus vienlaikus, kas loģiski sarindoti viens pēc otra.

Lai šī grāmata tev kalpo par ceļvedi pretim panākumiem un nobeigumā autora vēlējums visiem, kas pēc tiem alkst: Cilvēku, kas vēlas gūt panākumus dzīvē, es gribētu brīdināt no nostājas, kuru varētu izteikt vārdiem: „Paļaujies uz laimi.” Tam, kas cer uz panākumiem, neviena cita nostāja nav tik kaitīga un nekādi citi vārdi nav tik muļķīgi kā šie.

Kas dzīvē svarīgāks?

Par piedošanu

Apvainoties uz kādu un turēt aizvainojumu, tas ir tā pat kā uzskriet virsū kādai lietai un tad viņu lamāt, spert, sist. Pats taču uzskrēji! Nevis tas galda stūris tev uzdūrās! Pats apvainojies, tad proti arī piedot!

Cilvēka dzīves jēga un mērķis

Katrs cilvēks, pats to neapzinoties, atrodas savas patiesās vietas meklējumos dzīvē, savas esības jēgas meklējumos. Ja veiktu pētījumu, tad būtu redzams, ka šī tēma ar saknēm aizvijas pie civilizācijas rašanās, bet radītie jēgas modeļi no sākuma līdz pat mūsdienām jau sen ir ieguvuši zināmus standartus:

• Dzīves jēga ir maksimālas baudas gūšanā- hēdonisms.
• Laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs- eidemonisms .
• Dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām ,praktisko derīgumu– pragmatisms.
• Utilitārisms – rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam, visas sabiedrības kopējās labklājības un laimes veicināšanā.
• Personīgā tiekšanās pēc pilnības – perfekcionisms
• Kalpošana citiem ļaudīm, mīlestības izrādīšana pret viņiem, rūpes par citiem- humānisms.
• Interešu kopība- korporatīvisms.
• Savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm – egoisms.
• Un citi modeļi.

Tātad – dzīves jēgas iegūšana – tā ir savas esības piepildīšana ar objektīviem mērķiem, dzīves  saturu, ar vienu vai otru ideju. Tāda cilvēka dzīve ir interesanta un aizaujoša viņam pašam, un , domājams , noderīga arī apkārtējai pasaulei.

Darbībā cilvēka dzīves jēga parādās un izpaužas viņa dzīves radošuma  procesā un tā veidojas no daudzām viņa dzīves sfērām. Tā ir kā savdabīgs mērķu un ideju centrs . Bet atslēgas vārds tajā visā ir pašrealizācija, pašizpausme. Ja cilvēks nav devis tādu pienesumu apkārtējai videi, kādu atzinuši citi, kaut ko noderīgu, kaut ko, kas  svarīgs arī indivīdam tajā skaitā, viņš jūt, ka dzīves jēga iztrūkst, ka viņš ir pazaudējis pavedienu, ka ir nomaldījies no ceļa. Un pretēji- kad kāda darbība vai kāds rezultāts ir derīgs un vērtīgs citiem cilvēkiem, kad cilvēks ar aizrautību un pašizpausmi ir iededzies kādā procesā, viņš iegūst pašpārliecību, viņš sajūt šo pavedienu un pats var skaidri atbildēt uz jautājumu- ir viņa dzīvē jēga vai nav. Viņš to lieliski apzinās.

Ar dzīves jēgas apzināšanos cieši ir saistīta mērķu izpratne. Cilvēka apziņā mērķis izpaužas tajā nākotnes īstenības veidolā, kas atbilst viņa pieņēmumiem, vajadzībām un ideāliem. Mērķis nav identisks dzīves jēgai. Un bieži vien ir mērķi, kas rada cilvēka dzīvē pseidojēgu, kas pēc kāda laika pārsprāgst zem spiediena , ko rada svarīgākas vērtības – kad cilvēks attīstās garīgi un pāriet augstākā savas attīstības līmenī.

Šā vai tā, bet mērķis un dzīves jēga ir cieši savstarpēji saistīti. Tāpēc, ka cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Nu nevar būt tas viss vienkārši tāpat vien! Kādu iemeslu dēļ tad mēs visi uztraucamies,  priecājamies, jūtam skumjas, bēdas, mīlestību un laimi? Bet mērķis, uz ko tiecas cilvēks, ne vienmēr ir saistīts ar dzīves jēgu. Tas , bezšaubām,  ir ļoti individuāls jēdziens, kā jau daudz kas mūsu dzīvē. Jo mērķis- tas ir kāds galarezultāts, tā ir kāda plakne, bet ja runā par dzīves jēgu – tas jau ir vesels trīsdimensionāls veidols,  kurā var ievietot bezgalīgu skaitu ar plaknēm. Dzīves jēga- tas ir kustības vektors. Bet dzīves mērķis- tas ir modulis vai šī vektora garums. Var minēt tūkstošiem salīdzinājumu. Dzīves jēga – tas ir pastāvīgs,  kādas nezināmas,  mūžīgi aizslīdošas Patiesības meklējums , Radītāja iepazīšana. No šejienes arī tik daudz šīs problēmas saistības ar reliģiskajiem virzieniem.

“Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.” Jānis Klīdzējs.

Var piekrist, var strīdēties- un katram būs taisnība, tāpēc , ka šis jautājums ir ļoti individuāls un daudzveidīgs. Cilvēka dzīve iegūst jēgu ar laiku, tiek iepazīta priekos un bēdās, veiksmēs un ciešanās, caur aktīvo un pasīvo. Dzīves jēga nesastāv no kaut kādas vienas problēmas vai uzskata, drīzāk tāda ieciklēšanās novedīs pie maldiem, kļūdām un šī jēdziena koncepcijas sagrozīšanas. Bet , ja mēs paši neesam spējīgi kaut kā piepildīt savu dzīvi ar jēgu, tad mūsu vietā to izdarīs citi, un tā būs iedomāta dzīves jēga, kāda uzspiesta, apzināti vai arī neapzināti. Un šīs iedomātās dzīves jēgas apzināšanās – arī ir liels solis uz priekšu.

Visi spriedelējumi un idejas par šo tēmu ir gan glupas, gan gudras, absurdas, izcilas – un visas būs patiesas, jo katrs viedoklis ir neliels, sīks elements no milzīgas mozaīkas . Un tas ir liels darbs – salikt šo bezgalīgo mozaīku, bet pats galvenais nav tikai salikt, bet arī ieraudzīt- kas tajā būs attēlots. Lai izdodas!