Mišels de Montēņs Michel de Montaigne Personīgā informācija Dzimis 1533. gada 28. februārī Montēņu pils (Château de Montaigne), Francijas karaliste (Senmišēlademontēņa, Dordoņa,  Francija) Miris 1592. gada 13. septembrī (59 gadi) Montēņu pils (Château de Montaigne), Francijas karaliste (Senmišēlademontēņa, Dordoņa,  Francija) Tautība Francūzis

Vispārīgā informācija Skola, tradīcija humānisms, skepticisms Ietekmējies no Horācijs, Heraklīts, Seksts Empīriķis, Seneka Jaunākais, Plūtarhs, Katons Ietekmējis Viljams Šekspīrs, Renē Dekarts, Frīdrihs Nīče, Žans Fransuā Liotārs, Ralfs Valdo Emersons, Blēzs Paskāls, Gors Vidals, Žans Žaks Ruso, Viljams Hezlits, Mišels Onfrē, Žuze Saramagu Galvenie darbi Essais, 1580 Valoda franču valoda

Mišels Eikēms de Montēņs (franču: Michel Eyquem de Montaigne; dzimis 1533. gada 28. februārī, miris 1592. gada 13. septembrī) bija franču filozofs, rakstnieks, valstsvīrs.

Montēņs tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem franču renesanses laika rakstniekiem, popularizējis eseju kā literatūrasžanru. Viņš kļuva slavens ar spēju bez piepūles vienuviet apvienot nopietnu intelektuālu darbu ar ikdienas anekdotēm un autobiogrāfijām. Viņa darbu izlasē Essais atrodas dažas no ietekmīgākajām esejām. Montēņs ietekmēja tādus rakstniekus kā Renē Dekartu, Blēzu Paskālu, Žanu Žaku Ruso, Viljamu Hezlitu, Ralfu Valdo Emersonu, Frīdrihu Nīči, Stefanu Cveigu, Ēriku Hoferu, Aizeku Azimovu un, iespējams, Viljamu Šekspīru viņa pēdējos darbos. Bijis arī Bordo pilsētas mērs.

Frīdrihs Nīče Friedrich Nietzsche Personīgā informācija Dzimis 1844. gada 15. oktobrī  Rēkene, Prūsijas karaliste (Licene, Saksija-Anhalte,  Vācija) Miris 1900. gada 25. augustā (55 gadi)  Veimāra, Vācijas impērija (Tīringene,  Vācija) Tautība Vācietis Paraksts

Vispārīgā informācija Alma mater Bonnas universitāte Galvenie darbi "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra), "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik), "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), "Ecce Homo" Valoda Vācu

Frīdrihs Vilhelms Nīče (arī Nīcše; vācu: Friedrich Wilhelm Nietzsche; dzimis 1844. gada 15. oktobrī Rēkenē, Saksijā, miris 1900. gada 25. augustā Veimārā) bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem.

Dzīve

Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Elkdievības mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā — neatveseļojies, dzīves laikā neguvis atzinību un ievērību.

Filozofiskie uzskati

Nīčes filozofija interpretēta dažādi. (Savulaik Nīčes filozofiju tendenciozi un eklektiski savu uzskatu "filozofiskam pamatojumam" izmantojuši arī vācu nacionālsociālisma radītāji.) Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums "Dievs ir miris", taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: "mēs esam viņu nogalinājuši — jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!" (Wir haben ihn getötet, — ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!), kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu - situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionālu subjekta varu un loģiski-pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi saites ar reliģiju. Tāpat, kā kristietiskā Dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietiskās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolūtās patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu Dievu, kurš ierobežo radošo aktivitāti, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība. Viena no izplatītākajām Nīčes filozofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir:

• Dieva nāve
• pārcilvēks
• varas griba
• mūžīgā atgriešanās
• apolloniskais un dionīsiskais

Dieva nāve

Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba "Jautrā zinātne" 125. fragmentā un tas skan šādi:

Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaišā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? - arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši

Šo Nīčes versiju par dieva nāvi var interpretēt, kā secinājumu par cilvēka ontoloģiskā stāvokļa maiņu pasaulē, kam pamatā pavērsiens uz racionalitāti, kas nosacīti datējams no 16. līdz 18. gs. Vecais vērtību horizonts, kurā galvenā loma bija pārpasaulīgiem ideāliem, tiek nomainīts ar jaunu, kura centrā ir subjekta racionalitāte un dabas zinātņu atzinumi par pasauli. Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība.

Pārcilvēks

Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideologi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu "pārcilvēks" saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šajā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līderu uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpretācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk interpretējot jēdzienu "pārcilvēks", to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. "Pārcilvēks" var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvīgā radīšanas procesā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu. Daži konteksti no darba "Tā runāja Zaratustra", kuros parādās "pārcilvēka" ideja:

Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu?

Kas ir pērtiķis cilvēks priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns? Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā:izsmieklam un kaunam

Pārcilvēks ir zemes kodols. Lai jūsu griba saka: kaut pārcilvēks būtu zemes kodols

Varas griba (griba pēc varas)

Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:

Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet - to es mācu - varas griba

Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba

Mūžīgā atgriešanās

Arī šis koncepts parādās darbā "Tā runāja Zaratustra" un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzskatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļa priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadarītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu. Fragments:

Vai nav vajadzējis visam, kas spēj iet, jau reizi šo ceļu būt gājušam? Vai nav vajadzējis visam, kas var notikt, jau vienreiz būt notikušam, izdarītam, patecējušam?

Apolloniskais un dioniskais

Šis nošķīrums parādās F. Nīčes darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", kas tiek uzskatīta par vienu no visoriģinālākajām grieķu kultūras analīzēm. Nīče grieķu kultūras ģenēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas - apolonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīsiskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta ceremonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt, apoloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista grieķu kultūras pagrimumu tieši ar apolonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko apoloniskās kultūras figūru uzskatot Sokratu, jo viņš iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd - dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats dionīsiskajam - reibinošiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis kultūras virzība pretim apoloniskajam.

Imanuels Kants Immanuel Kant Personīgā informācija Dzimis 1724. gada 22. aprīlī Kēnigsberga, Prūsijas karaliste, (tagad Kaļiņingrada  Krievija) Miris 1804. gada 12. februārī (79 gadi) Kēnigsberga, Prūsijas karaliste, (tagad Kaļiņingrada  Krievija) Tautība vācietis Paraksts

Vispārīgā informācija Galvenās intereses Loģika, metafizika, ētika. Idejas Transcendentālais ideālisms, Kategoriskais imperatīvs Alma mater Kēnigsbergas universitāte Ietekmējies no Dekarts, Spinoza, Ruso, Ņūtons Ietekmējis Hēgelis, Šopenhauers, Nīče, Fuko u.c. Valoda vācu valoda

Imanuels Kants (vācu: Immanuel Kant; dzimis 1724. gada 22. aprīlī, miris 1804. gada 12. februārī) bija vācu filozofs no Prūsijas. Viņu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējo lielo Apgaismības filozofu. Viņa darbs būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filozofijas skolas 19. gadsimtā, un tajā sakņojas arī Hēgeļa filozofiskie uzskati.

Izcelsme

Kanta dzimta pa tēva līniju cēlusies no tolaik pārsvarā kursiskās izcelsmes iedzīvotāju apdzīvotās Šilutes (vācu: Heydenkrug) apkārtnes tagadējā Lietuvā, kaut arī viņš pats dzīves nogalē minēja par savu it kā skotisko izcelsmi. Droši zināms, ka viņa vectēvam Hansam Kantam piederēja muižiņa Kummetter Keller (kuršu valodā Muiszen, Muißen, Muißeningen — 'muiža'), kuru viņš 1698. gadā par 100 dālderiem pārdeva kādam Andrietim Vilkam (Andrietis Wilks). Uzskata, ka uzvārds Kants cēlies no Kantvaiņu (Kantweinen) ciema nosaukuma, kas savukārt saistāms ar prūšu vārdu "kokle" (kantele, kantils).

Biogrāfija

Imanuels Kants ir dzimis 1724. gada 22. aprīlī Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada) amatnieka Johana Georga Kanta daudzbērnu ģimenē, kas tomēr spēja nodrošināt diviem dēliem studijas universitātē. Viņa jaunākais brālis Johans Heinrihs Kants (1735-1800) un 1758. gadā pārcēlās uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, bija privātskolotājs, no 1775. gada Jelgavaspilsētas skolas direktors un 1781. gadā dabūja luterāņu mācītāja vietu Vecsaules draudzē (Altrahden). Koledžā Kants pamatā studēja klasiskos priekšmetus, universitātē — fiziku un matemātiku. Pēc tēva nāves viņš pārtrauca studijas universitātē un sāka strādāt kā privātskolotājs. 1755. gadā ar drauga palīdzību viņš studijas atsāka un ieguva doktora grādu. Pēc tam viņš 15 gadus pasniedza universitātē, iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par gandrīz visiem filozofijas atzariem.

Lai arī Kants jau sākumā sevi pierādīja kā oriģināls filozofs, par loģikas un metafizikas profesoru viņš kļuva tikai 1770. gadā. Viņš turpināja mācīt vēl nākamos 27 gadus un bija par iemeslu plašam studentu pieplūdumam Kēnigsbergā. Viņa netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis atklāsmēm, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas valdību, un 1792. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Viņš nomira 1804. gadā.

Kanta filozofija

Kanta filozofijas, sauktas arī par kritisko filozofiju, stūrakmens ir viņa darbs "Tīrā prāta kritika", kurā viņš pētīja cilveka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (epistemoloģija — izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas). Tāpat kā agrākie filozofi, Kants iedalīja domāšanas paņēmienus analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos. Analītiskā spriedumā apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā "Melnas mājas ir mājas". Šāda sprieduma patiesīgums ir acīmredzams, jo sacīt pretējo nozīmētu darīt spriedumu pretrunīgu. Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība tiek atklāta, analizējot pašu jēdzienu. Sintētiski spriedumi savukārt ir tādi, pie kuriem nevar nonākt tikai ar tīras analīzes palīdzību, kā spriedumā "Māja ir melna". Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.

Atsaucoties un Kantu, spriedumus var iedalīt vēl divās citās grupās: aposterioros un aprioros spriedumos. Aposteriori jeb pieredzē balstīti spriedumi ir atkarīgi tikai no maņuuztveres, bet a priori spriedumiem piemīt būtiska pamatotība, ticamība, un tie nav balstīti uz šādu uztveri. Starpību starp šiem diviem spriedumu tipiem varētu raksturot empīriskais spriedums "Māja ir melna" un a priori spriedums "Divi plus divi ir četri". Kanta tēze "Kritikā" ir, ka ir iespējams izdarīt sintētiskus a priori spriedumus. Šādu filozofisko pozīciju parasti dēvē par transcendentālismu. Aprakstot, kā iespējami šāda veida spriedumi, Kants izturējās pret materiālās pasaules priekšmetiem tā, it kā tie būtu būtībā neiepazīstami; no saprāta viedokļa tie ir vienkārši izejvielas, no kā veidojas sajūtas. Paši priekšmeti neeksistē, un laiks un telpa eksistē vienīgi kā prāta daļas, kā "intuīcijas", pēc kurām tiek mērīti un vērtēti uztveres objekti.

Kants arī uzsvēra, ka papildus šīm "intuīcijām" pastāv vēl zināms daudzums a priori jēdzienu, ko viņš dēvēja par kategorijām. Kategorijas viņš iedalīja četrās grupās: tās, kas attiecas uz kvantitāti, t. i., vienotību, daudzumu, kopskaitu; tās, kas attiecas uz kvalitāti, t. i., realitāti, negāciju un ierobežotību; tās, kas attiecas uz attiecībām, t. i., substanci un negadījumu, cēloni un sekām, savstarpīgumu; un tās, kas attiecas uz modalitāti, t. i., iespējamību, eksistenci un nepieciešamību. Pēc Kanta — intuīcijas un kategorijas var izmantot, lai spriestu par pieredzi un uztveri, taču tās nevar izmantot, spriežot par tādām abstraktām idejām kā brīvība un eksistence, jo tādējādi var nonākt pie neatbilstības pretrunīgu spriedumu pāru formā jeb pie "antinomijām", kad katra pāra katru spriedumu var pierādīt kā patiesu.

"Ētikas metafizikā" (1797) Kants aprakstīja savu ētisko sistēmu, kura balstās uz uzskatu, ka saprāts ir augstākais morāles kritērijs. Jebkāda veida darbībām jāvadās no saprāta vadītas pienākuma sajūtas, un par morālu nevar uzskatīt nevienu darbību, kas veikta izdevīguma dēļ vai, akli pakļaujoties likuma vai sabiedrības normām. Kants aprakstīja divus saprāta dotu rīkojumu veidus: hipotētiskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un kategoriskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, jo šīs darbības ir nepieciešamas un pareizas. Kategoriskais imperatīvs ir morāles pamats, un Kants to aprakstīja šādi: "Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu."

Kanta ētiskās idejas ir viņa ticības absolūtajai indivīda brīvībai loģiskās sekas. Šāda brīvība tiek aprakstīta "Praktiskajā prāta kritikā". Viņš šo brīvību neuztvēra kā anarhijasbezlikumu brīvību, bet gan kā katra cilvēka paša nosacītas "valdības" brīvību, brīvību apzināti paklausīt universa likumiem, ko atklāj saprāts. Viņš uzskatīja, ka katra indivīda labklājība jāuztver kā beigas pašas par sevi un ka pasaule ir ceļā uz ideālu sabiedrību, kurā saprāts "saistītu visus likumizdevējus tādā veidā, ka tie izdotu tādus likumus, ka tie tikpat labi būtu varējuši rasties no visas cilvēces vienotās gribas, un ka tie attiektos pret katru lietu, cikvien tālu tie vēlētos būt pilsoņi, par pamatu ņemot to, vai viņi ir pakļāvušies šai gribai".

Kantam bija lielāka ietekme kā jebkuram citam modernajam filozofam. Kanta filozofija, sevišķi tās vācu filozofa Hēgeļa tālāk attīstītais variants, bija pamats, uz kura tika izveidots marksisms; dialektālā metode, kuru izmantoja gan Hēgelis, gan Markss, attīstījās no Kanta lietotās "antinomiju" metodes. Vācu filozofs Fihte, Kanta skolnieks, nepieņēma sava skolotāja pasaules iedalījumu objektīvajā un subjektīvajā un attīstīja ideālistisku filozofiju, kurai arī bija liela ietekme uz XIX gs. sociālistiem. Viens no Kanta pēctečiem Kēnigsbergas universitātē, Herbarts, izmantoja dažas Kanta idejas savā pedagoģijas sistēmā.

Kants latviski

1781. gadā Rīgā J. F.Hartknoha izdevniecība publicēja I.Kanta darbu "Tīrā prāta kritika" (vācu valodā). 1931. gadā filosofa un filologa Ata Rolava tulkojumā tas beidzot tika izdots arī latviešu valodā. Pēc 80 gadiem, 2011. gadā, "Tīrā prāta kritika" piedzīvoja jaunu tulkojumu latviešu valodā, tādējādi noslēdzot vērienīgu projektu — I.Kanta trīs fundamentālāko sacerējumu izdošanu latviešu valodā (pirmais — "Spriestspējas kritika" 2000. gadā, otrais — "Praktiskā prāta kritika. Prolegomeni" 2003. gadā). To veicis LU profesors Rihards Kūlis, kurš strādājis pie "Tīrā prāta kritikas" tulkojuma gandrīz 15 gadus, konsultējoties arī ar vācu speciālistiem Kanta centrā Maincas Universitātē. Izstrādājot tulkojuma koncepciju, Kūlis respektējis pasaules literatūrā pastāvošos I. Kanta darbu izdevumus un tulkojumus citās valodās (angļu, krievu), tostarp arī Rolava veikumu. Rezultātā tapis jauns, moderns tulkojums, bagātināts ar plašu zinātnisko aparātu (rādītājiem, piezīmēm, latīņu un sengrieķu vārdu un izteicienu vārdnīcu). Izrādot cieņu Kanta pirmajam tulkotājam Rolavam, jaunajā tulkojumā sintakse ir gandrīz identiska, izņemot dažviet, kur Kūlis to ir izmainījis, aizstājot novecojušas izteiksmes formas. Arī vārdu izvēle bieži sakrīt, kaut tekstā ir ievērojamas korekcijas, piemēram, "maņa" aizstāta ar "sajūtu", "noģiest" ar "priekšstatīt", "uzskate" ar "vērojumu", "atziņa" ar "izziņu", tādējādi modernizējot tekstu un izstrādājot terminoloģiju. Taču vietām Kūlis valodu modernizējis, bet citviet atstājis dažādus arhaismus, vai lietojis tieši tos pašus vārdus ko Rolavs, kaut arī pastāv visai plašas sinonīmu variācijas. Piemēram, abos tulkojumos sakrīt "prāta nodarbe" (kaut gan, šķiet, labāk derētu "darbība", ar ko R. K. varētu aizstāt kvadrātiekavās ielikto "procesu"), saglabājies Rolava plaši lietotais iespraudums "mēdz sacīt", tāpat sakrīt "jāuzlūko", tulkojot divas psihol. izziņas spējas sakrīt ne tikai "iztēle" (tas ir saprotami), bet arī "atjautība" utt. Pateicoties šīm un vēl citām sakritībām, bija daži cilvēki, kam tas viss likās aizdomīgi un kas apvainoja prof. Kūli plaģiātismā, aizsākot t. s. plaģiātisma skandālu.^[6][7]

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis Georg Wilhelm Friedrich Hegel Personīgā informācija Dzimis 1770. gada 17. augustā Štutgarte, Virtemberga Miris 1831. gada 14. novembrī (61 gads) Berlīne, Prūsijas karaliste Tautība vācietis

Vispārīgā informācija Galvenās intereses Epistemoloģija, loģika, reliģija, estētika, metafizika Valoda vācu valoda

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (vācu: Georg Wilhelm Friedrich Hegel; dzimis 1770. gada 27. augustā, miris 1831. gada 14. novembrī) bija vācu filozofs, pirmais sistemātiski fundamentālais domātājs, kurš iezīmēja jaunu pieeju sociālajai filozofijai.

Hēgelis saka, ka mūsdienu sabiedrība ir kaut kas vairāk par politiku. Kā arī viņš uzsver, ka valsts ir vispārīgais, kopīgais, tomēr tā nav identificējama ar sabiedrību. Sabiedrība, pēc Hēgeļa uzskatiem, pati nosaka kā rīkojas (katra indivīda autonomā darbība). Uzsver, ka valsti nedrīkst identificēt ar indivīdu. Savā darbā "Tiesību zinātnes" viņš sabiedrību sauc par pilsonisko sabiedrību.Pirmais pasaulē izstrādājis vispusīgi pamatotu dialektikas teoriju, ka arī dialektisko pētniecības metodi. Dabas un sabiedrības attīstības pamatā Hēgelis lika garīgu pirmcēloni - absolūto ideju. Uzskatīja, ka cilvēks pateicoties savām loģiskajām spējām, izziņas procesā pakapeniski virzās atpakaļ uz visa esošā pirmsākumu, kurš tagad izpaužas kā klasiskās filozofijas likumu un kategoriju sistēma. Šīs sistēmas t.i. Hēgeļa dialekts loģikas izejpunkts ir esamības jēdziens, no kura loģiski izriet kvalitāte un kvantitāte, būtība un parādība atklājot arī pretrunas un pretstatus, dialektisko noliegumu, nepieciešamību un nejaušību, iespējamību un īstenību u.c. kategorijas. Cilvēces vēsturi Hēgelis izprata kā brīvības idejas izplatīšanos.

Uzskati un darbi

Hēgelis bija viens no pirmajiem dižajiem filozofiem, kas bija universitātes profesors. Hēgelis savu sistēmu mācīja studentiem, no tā izriet Hēgeļa darbu atšķirības. Var izšķirt trīs veidu darbus. Pirmkārt, darbi, kurus publicēšanai sagatavoja pats Hēgelis, otrkārt, teksti, kuru pamats ir viņa lekciju piezīmes un visbeidzot veseli darbi, kas apkopoti no studentu lekciju konspektiem. Hēgeļa slavenākais jaunības gadu darbs ir "Gara fenomenoloģija". Brieduma gadu darbs ir "Loģikas zinātne". Svarīgs darbs ir "Tiesību filozofija", kurā Hēgelis pētī valsts būtību un uzbūvi. Darbos par sabiedrību un kultūru ir analizējis tiesības, morāli un tikumību, ko saistīja ar īpašumu, ģimeni un valsti.