Jāsāk ar to, ka alabaji ir vieni no lielākajiem un spēcīgākajiem suņiem un labākajiem sargiem starp visām šķirnēm, turklāt ir slaveni ar savu spēju ne tikai izdzīvot, bet pat, bēdu nezinot, ilgstoši mitināties un radīt pēcnācējus ārkārtīgi skarbā vidē un klimatiskajos apstākļos.

Kas Baibu pamudināja izvēlēties tieši šo šķirni? "Pirmais četrkājainais aziāts – balta suņu meitene – pie mums nonāca, kad uz labākiem medību laukiem pārcēlās iepriekšējā mīlule. Mēs ar brāli bijām apsolījuši mammai, ka pagādāsim viņai jaunu suni, tikko viņa tam būs gatava. Kā vienmēr tādos brīžos mamma teica: nekad vairs...

Tomēr pienāca diena, kad, pārnākot no darba, mamma, acīm mirdzot, paziņoja, ka šodien esot ieraudzījusi savu sapņu suni. Viņa pa taisno bija devusies pie aziāta saimnieces un noskaidrojusi, kas tas ir par suni un kur tādu var dabūt. Sagadījās tā, ka audzētavā tieši bija kucēni un pēc pāris nedēļām mums mājās bija burvīgs, balts kamoliņš, kurš vairāk izskatījās pēc maza leduslācīša, nevis kucēna.

Foto: Ramirs vēl pavisam mazs. Privātā arhīva foto.

Suņu meitenei devām vārdu Kabajasi par godu kādam japānim, taču pēc tam iesaucām vienkārši par Kabu," stāsta Baiba. Pēc Kabas ģimenē ienācis melns suņu puika vārdā Baburs, savukārt viņa vietā tagad ir stājies Ramirs, kura kažoks ir viscaur balts.

Foto: Ramirs atpūšas savā gultiņā. Privātā arhīva foto.

"Viņu paņēmām agrā pavasarī, kad piemājas dīķi vēl klāja ledus. Ramirs šad tad pa to staigāja un slidinājās. Kad ledus bija nokusis, jaunietim nez kāpēc šķita, ka var šo nodarbi turpināt, un ar ieskrējienu piezemējās ūdenī - tā bija viņa pirmā pelde," smejoties atceras Baiba.

Vidusāzijas aitu suņa izcelsme

Liels un spēcīgs četrkājainais

Vidusāzijas aitu suņi ir lieli un masīvi. Puikām augums skaustā ir ne mazāks par 65, bet kucēm – 60 centimetriem. Augšējā robeža nav noteikta, taču lielākajiem eksemplāriem no ķepām līdz pleciem ir pat 90 centimetri. Alabaji sver no 50 līdz 90 kilogramiem.

"Aziāts izmēra ziņā ir tāds pats kā kaukāzietis. Kaukāza aitu sunim gan ir kuplāks kažoks, tāpēc tas izskatās nedaudz lielāks," skaidro Baiba.

Kucēni gan sākumā izskatās lempīgi un izstīdzējuši kā pusaudži. Suņa īstenās aprises ir ieraugāmas tikai 4–5 gadu vecumā.
Alabaja apmatojums ir taisns, raupjš, īss vai vidēji garš ar izteikti biezu pavilnu. Jautāta, vai suņiem vasarā nav karsti, Baiba saka: "Ir, tādēļ siltajā gadalaikā viņu mīļākā nodarbe ir atrast ēnu un tur patverties."

Visbiežāk Vidusāzijas aitu suņa kažoks ir balts vai melns, taču tas var būt arī ruds, smilškrāsas, tīģerkrāsas, raibs vai balts ar lāsumiem. Nereti viņam ir melna "maska".

Ar Baibu esam pazīstamas un, kad pirmoreiz ieraudzīju viņas balto skaistuli Ramiru, teicu, ka tādu suni nekad agrāk neesmu manījusi. Viņa paskaidroja, ka noteikti esmu gan, taču agrāk šiem suņiem tika īsi apgrieztas ausis un aste. Šī tradīcija bija radusies sen suņu dzimtenē, lai vilks vai cits pretinieks cīņas laikā nevarētu ausīs vai astē ieķerties ar zobiem un nopietni sadriskāt. "Tagad pēc Latvijas likumdošanas astes un ausis suņiem ir aizliegts kupēt, tāpēc Ramirs mums ir jauks lutausītis. Tā kā aziāti ir iespaidīga izmēra suņi un labi sargi, viņi visbiežāk tiek turēti privātmājās. Rīgas centrā alabaju tiešām redz reti. Taču, tā kā ar visiem suņiem esam piedalījušies izstādēs, zinu, ka šīs šķirnes suņu Latvijā ir diezgan daudz," saka Baiba. "Pagaidām ar Ramiru esam bijuši tikai uz vienu "bēbīšu" izstādi. Novērtējums bija: teicami, ļoti perspektīvs. Lai vēl paaugas, tad sāksim nopietnāk piedalīties izstādēs."

Vidusāzijas aitu suņa raksturs


Nopietns suns nopietnam saimniekam

"Pēc rakstura alabaji ir ļoti mierīgi un nosvērti, brīžiem pat šķiet flegmātiski, taču tas ir tikai līdz brīdim, kad rodas nepieciešamība parādīt, cik izcili sargi tie ir. Pagaidām gan Ramirs kā jau tīnis ir ļoti dauzonīgs un zinātkārs," tā Baiba.

Vidusāzijas aitu suņi ir ļoti drosmīgi un pašapzinīgi. Saimnieku sargā kā acuraugu un nevienam neļaus nemanītam ienākt savā teritorijā. "Alabajs ir ļoti mīļš un draudzīgs pret savējiem, taču uz svešiniekiem vienmēr raugās ar zināmu piesardzību un neuzticību. Suns ar ciemiņiem vienmēr ir jāiepazīstina un pēc tam jāpieskata, jo savā teritorijā ir un paliek sargs. Suņaprāt, viss, kas atrodas viņa valdījumos, pieder saimniekam, pat ja tā ir zemē nolikta ciemiņa soma," smejas Baiba.

Lai suns pārpratuma pēc nemestos kādam virsū, nepieciešama nopietna apmācība jau no mazotnes. "Vidusāzijas aitu suņa svars var saniegt pat 90 kilogramus. Iedomājieties, kāds viņam ir spēks?! Neapmācīts un nepaklausīgs suns var radīt ļoti lielas problēmas un nepatikšanas," skaidro Baiba.

Vidusāzijas aitu suņi nav piemēroti kuram katram. Saimniekam jāspēj būt stingram un kosekventam savās prasībās (tas nenozīmē – nežēlīgam un vēsam!), citādi noteikumus var sākt diktēt suns. Šīs šķirnes pārstāvjiem, sevišķi puikām, raksturīga tieksme ieņemt dominējošo lomu bara (ģimenes) hierarhijā.

"Aziāti ir diezgan stūrgalvīgi un, salīdzinot ar daudzām šķirnēm, grūtāk padodas dresūrai, jo ir ļoti pašapzinīgi. Ja suns nejutīs respektu pret saimnieku, var rasties lielas problēmas. Bet to nevar iedzīt ar fizisku spēku. Respekts ir jānopelna, pret suni izturoties ar cieņu un mīlestību, jo tad mīļotā saimnieka dēļ suns būs gatavs iet caur uguni un ūdeni," pārliecināta Baiba.

Ramirs ir apguvis paklausības kursu. "Apmācības ilgums ir atkarīgs no tā, cik intensīvi ar suni strādā. Ramirs vienu mēnesi dzīvoja suņu skolā pie instruktores. Mēs uz turieni braucām reizi nedēļā paši atsvaidzināt zināšanas, pastrādāt ar suni un redzēt progresu. Šādu apmācības veidu izvēlējāmies, jo darba dēļ bija grūti suni izvadāt uz skolu. Rezultāts bija ļoti labs. Apgūtās iemaņas cenšamies atsvaidzināt katru dienu."

Alabajs ir gudrs un nopietns suns. "Viņš nekad stundām neskraidīs pakaļ bumbiņai. Vienreiz atnesīs un viss. Ja metīsi vēlreiz, pati arī iesi pakaļ," stāsta Baiba.

Šie suņi ir ne vien ļoti spēcīgi, bet arī veikli. Gadsimtiem ilgi alabaji bijuši spiesti iesaistīties cīniņos ar vilkiem, tādēļ izsmalcināti kaujas paņēmieni viņiem ir asinīs. Tomēr viņi nekad necenšas nogalināt savu pretinieku. Ja, piemēram, gadās saķeršanās ar citu suni, vien uzskatāmi nodemonstrē savu pārākumu, to pakļaujot, un tad atkāpjas. Protams, ja pretinieks nepadodas, var sanākt visādi. Būdami ganāmpulka sargi, alabaji padzina vilkus, un, tikko aitas bija drošībā, neganto pelēču vājāšanu neturpināja. Alabaji ir sargi, nevis mednieki.




Nopietns suns nopietnam saimniekam

"Pēc rakstura alabaji ir ļoti mierīgi un nosvērti, brīžiem pat šķiet flegmātiski, taču tas ir tikai līdz brīdim, kad rodas nepieciešamība parādīt, cik izcili sargi tie ir. Pagaidām gan Ramirs kā jau tīnis ir ļoti dauzonīgs un zinātkārs," tā Baiba.

Vidusāzijas aitu suņi ir ļoti drosmīgi un pašapzinīgi. Saimnieku sargā kā acuraugu un nevienam neļaus nemanītam ienākt savā teritorijā. "Alabajs ir ļoti mīļš un draudzīgs pret savējiem, taču uz svešiniekiem vienmēr raugās ar zināmu piesardzību un neuzticību. Suns ar ciemiņiem vienmēr ir jāiepazīstina un pēc tam jāpieskata, jo savā teritorijā ir un paliek sargs. Suņaprāt, viss, kas atrodas viņa valdījumos, pieder saimniekam, pat ja tā ir zemē nolikta ciemiņa soma," smejas Baiba.

Lai suns pārpratuma pēc nemestos kādam virsū, nepieciešama nopietna apmācība jau no mazotnes. "Vidusāzijas aitu suņa svars var saniegt pat 90 kilogramus. Iedomājieties, kāds viņam ir spēks?! Neapmācīts un nepaklausīgs suns var radīt ļoti lielas problēmas un nepatikšanas," skaidro Baiba.

Vidusāzijas aitu suņi nav piemēroti kuram katram. Saimniekam jāspēj būt stingram un kosekventam savās prasībās (tas nenozīmē – nežēlīgam un vēsam!), citādi noteikumus var sākt diktēt suns. Šīs šķirnes pārstāvjiem, sevišķi puikām, raksturīga tieksme ieņemt dominējošo lomu bara (ģimenes) hierarhijā.

"Aziāti ir diezgan stūrgalvīgi un, salīdzinot ar daudzām šķirnēm, grūtāk padodas dresūrai, jo ir ļoti pašapzinīgi. Ja suns nejutīs respektu pret saimnieku, var rasties lielas problēmas. Bet to nevar iedzīt ar fizisku spēku. Respekts ir jānopelna, pret suni izturoties ar cieņu un mīlestību, jo tad mīļotā saimnieka dēļ suns būs gatavs iet caur uguni un ūdeni," pārliecināta Baiba.

Ramirs ir apguvis paklausības kursu. "Apmācības ilgums ir atkarīgs no tā, cik intensīvi ar suni strādā. Ramirs vienu mēnesi dzīvoja suņu skolā pie instruktores. Mēs uz turieni braucām reizi nedēļā paši atsvaidzināt zināšanas, pastrādāt ar suni un redzēt progresu. Šādu apmācības veidu izvēlējāmies, jo darba dēļ bija grūti suni izvadāt uz skolu. Rezultāts bija ļoti labs. Apgūtās iemaņas cenšamies atsvaidzināt katru dienu."

Alabajs ir gudrs un nopietns suns. "Viņš nekad stundām neskraidīs pakaļ bumbiņai. Vienreiz atnesīs un viss. Ja metīsi vēlreiz, pati arī iesi pakaļ," stāsta Baiba.

Šie suņi ir ne vien ļoti spēcīgi, bet arī veikli. Gadsimtiem ilgi alabaji bijuši spiesti iesaistīties cīniņos ar vilkiem, tādēļ izsmalcināti kaujas paņēmieni viņiem ir asinīs. Tomēr viņi nekad necenšas nogalināt savu pretinieku. Ja, piemēram, gadās saķeršanās ar citu suni, vien uzskatāmi nodemonstrē savu pārākumu, to pakļaujot, un tad atkāpjas. Protams, ja pretinieks nepadodas, var sanākt visādi. Būdami ganāmpulka sargi, alabaji padzina vilkus, un, tikko aitas bija drošībā, neganto pelēču vājāšanu neturpināja. Alabaji ir sargi, nevis mednieki.







Vidusāzijas aitu suņa kopšana


Svarīgas regulāras pastaigas

Baiba stāsta, ka alabajam nekāda īpašā kopšana nav vajadzīga. Tikai, kad mainās apmatojums, vēlams reizi dienā izsukāt, lai suns ātrāk atbrīvotos no vecās spalvas.

Pēc alabaju audzētājas ieteikuma Baiba savu mīluli baro ar profesionālo sauso barību. Ar lielo barības maisu (18 kg) gan labi, ja pietiek mēnesim. Vai alabaja uzturēšana ir dārga? "Jebkura dzīvnieka uzturēšana prasa līdzekļus un, protams, liels suns ēd vairāk, turklāt tā ir tikai daļa no izdevumiem. Jāiegulda nauda suņa apmācībā, jārēķinās ar veterinārārsta rēķiniem un, ja piedalās izstādēs, tie ir papildu izdevumi. Bet mīlestību, prieku un pozitīvās emocijas, ko sniedz mūsu suņi, naudas izteiksmē nevar izmērīt," smaidot saka Ramira saimniece.

Vidusāzijas aitu suņiem nepieciešamas pietiekami ilgas pastaigas, lai saglabātos laba fiziskā forma. "Aziātu var turēt pilsētas dzīvoklī tikai ar noteikumu, ka viņam katru dienu nodrošina iespēju būt svaigā gaisā un izkustēties. Mūsējais dzīvo laukos, bet tāpat katru dienu kāds no mājiniekiem ar viņu dodas pastaigā. Aziātu nekādā gadījumā nevajag turēt pie ķēdes, jo tad viņš kļūst agresīvs. Suns pieķēdēšanu uztver kā apvainojumu.

Visi mūsējie to ir ļoti pārdzīvojuši – kā lielāko sodu! Viņi gan pie ķēdes ilgstoši nav turēti, augstākais uz 10 minūtēm pieķēdēti, lai neskrien pakaļ, kad kāds no mums aizbrauc no mājas ar automašīnu. Tagad cenšamies Ramiru atstāt istabā, kad kāds brauc prom," stāsta Baiba.

Alabaji nekad nav bijuši ķēdes suņi, jo ganāmpulku, teritoriju un saimnieku spēj nosargāt tikai suns, kurš var brīvi pārvietoties. Vidusāzijas aitu suns ir uzticams un nekad nepamet teritoriju, ko pārrauga, bet, protams, tai tik un tā jābūt nožogotai.

Ramirs pārsvarā uzturas ārā. "Mājas ārdurvīs ir iebūvētas mazākas durtiņas, pa kurām viņš var brīvi staigāt iekšā, ārā. Tās gan nemaz nav tik mazas. Lai Ramirs saprastu, kam tās domātas, mēs paši tām dažas reizes līdām cauri," smejas suņa saimniece.

Ramiram mājās ir pašam sava guļvieta – uz pasūtījuma taisīts matracis, kas pildīts ar granulām.

Vidusāzijas aitu suņa veselība

 


Vājā vieta – locītavas

Alabajus reti nomoka kādas veselības problēmas, taču viņiem tāpat kā citiem lielajiem suņiem mēdz būt problēmas ar locītavām. Jau kucēniem iesaka dot speciālu vitamīnu kompleksu locītavu stiprināšanai.

Vidusāzijas aitu suņa vidējais mūža ilgums ir 10–12 gadu.

Uz jautājumu, kādēļ īsti iemīlējusi šīs šķirnes suņus, Baiba atbild: "Ir grūti pateikt, kāpēc kādu mīli. Tā vienkārši ir. Viņi vienkārši iekāpa ar visām četrām ķepām sirdī un iekārtojās tur uz palikšanu."