Loģika (grieķu: λογική, logiké — ‘pareizi domāt’)[1] ir zinātne par intelektuālās izziņas formām, metodem un to savstarpējām likumsakarībām. Būtībā loģika ir zinātne par domāšanu, kura nodarbojas ar domāšanas veidu un likumu pētīšanu. Loģika ļauj pamatot savu viedokli un nenonākt pretrunās pašam ar sevi. Viens no loģikas svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīt apzināti izmantot loģikas likumus un domāšanas formas. Tā ļauj izprast jēdzienus un izdarīt spriedumus un secinājumus.
Loģiskie spriedumi un elementi ir atrodami visās zinātņu nozarēs.
Matemātiskā loģika ir vairāku citu zinātņu nozaru pamatā, piemēram, teorētiskas datorzinātnes un filozofiskās loģikas pamatā. Matemātiskajā loģikā pēta matemātisko pierādījumu formas, formālās valodas izteikumus un operācijas ar izteikumiem. Matemātiskā loģika apvieno vienā disciplīnā matemātiku un loģiku, aprakstot pareizai domāšanai raksturīgās formālās kārtulas.
Filozofiskā loģika ir akcentēta uz loģikas filozofiskajiem aspektiem. Tajā tiek apskatīti tādi jautājumi, kā, piemēram, vai patiesība ir absolūta, vai tā tomēr ir atkarīga no prāta un uztveres.
Tiek uzskatīts, ka loģika radas pirms aptuveni trīs tūkstošiem gadu. Līdz ar to tā ir viena no senākajām zinātnēm. Lielā mēra loģika ir bijusi saistīta ar filozofiju. Līdz 19. gadsimtam loģika bija filozofijas sastāvdaļa. Tikai 20. gadsimtā tā kļuva par patstāvīgu zinātni. Loģika kļuva ne tikai par zinātni, bet arī kļuva kā izziņas, darbības un komunikācijas organons.
Starp sengrieķu filozofiem, kas lika pamatus antīkās pasaules loģikai, bija Pitagors, Zēnons Elejietis, megarieši, īpaši Eubulīds, Sokrats un Platons.[2] Liels devums Rietumu pasaules loģikas attīstībā bija arī vēlāk dzīvojošajam sengrieķu filozofam Aristotelim.
Loģikā plaši tiek izmantoti dažādi simboli. Šeit ir uzskaitīti izplatītākie no tiem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: loģika |
Pirkumu grozs ir tukšs.