Andris Veliks - KORMŪZIKA

XIX-XXI gs. Dziesmu svētki

Sat, 10 Dec 2016 19:50:00 +0000

&amp;lt;br&amp;gt;

19-21.gs.

Dziesmu svētki

Apvienotu koru sarīkojumi, kas notiek regulāri ar dažu gadu starplaikiem. Dziesmu svētku tradīcija Latvijā cieši saistīta ar tautas garīgo atmodu un jaunlatviešu kustību. Tradīcijas izveidi rosināja Baltijas vācu demokrātiskās inteliģences dziedāšanas un mūzikas biedrību dibināšana. 1836 Rīgā tika sarīkoti pirmie vācu sabiedrības Mūzikas jeb Daugavas svētki, 1857 - 1. Baltijas vīru koru dziedāšanas svētki Rēvelē, 1861 - 1. Baltijas dziesmu svētki Rīgā. Latviešu Dziesmu svētku tradīciju ievadīja apvienoto koru koncerti Kroņvircavā "Vilkpēdās" un Dziesmu svētki Dikļos (1864). Līdzīgi vietēja rakstura Dziesmu svētki tika organizēti Valkā (1868), Cēsīs un Dobelē (1870). Diriģentu sagatavošanā liela nozīme bija Vidzemes skolotāju semināram. 1873, kad notika 1. Vispārējie dziesmu svētki, kuros pirmoreiz tika dziedāta K.Baumaņa sacerētā tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju!", kas vēlāk kļuva par Valsts himnu. Kopējiem spēkiem tika meklēta arī svētku forma, kas apliecinātu latviešu tautu kā aktīvu spēku un paustu tās gara augstākos centienus. Viens no Dziesmu svētku galvenajiem uzdevumiem bija un joprojām ir - uzturēt nācijas garīgo vienotību, kā arī apvienot tautas tradicionālo kultūru ar laikmeta profesionālās mākslas sasniegumiem. Arī padomju varas gados Dziesmu svētki zem parādiskuma čaulas turpināja veikt tautas saliedēšanas uzdevumu. Līdzīgi tas notika arī latviešu sabiedrībā ārzemēs, kur Dziesmu svētki tika rīkoti svešā nacionālā vidē - tie palīdzēja apvienot pasaulē izklīdinātos latviešus un uzturēt tautas kopības apziņu un nacionālās tradīcijas. Latvijā 1. Vispārējie dziesmu svētki notikuši 1873, 2.- 1880, 3.- 1888, 4.- 1895, 5.- 1910, 6.- 1926, 7.- 1931, 8.- 1933, 9.- 1938, 10.- 1948, 11.- 1950, 12.- 1955, 13.- 1960, 14.- 1965, 15.- 1970, 16.- 1973, 17.- 1977, 18.-1980, 19.-1985, 20. - 1990, 21. – 1993, 22. - 1998, Dziesmu un deju svētki Rīgai 800– 2001, 23. – 2003, 24. – 2008, 25. – 2013. XX dziesmu svētkos 1990. g. piedalījās 35438 dalībnieki. Šo svētku programma bija brīva no cenzūras, tajā atgriezās daudz aizliegto dziesmu, turklāt svētkos piedalījās pasaules latviešu diasporas kori un diriģenti. XXI dziesmu svētki notika 1993. g., tajos pirmoreiz tik plaši uzstājās arī folkloras un tautas mūzikas ansambļi. 1998. g. notikušajos XXII dziesmu svētkos latviešu kultūra bija pārstāvēta pilnā spektrā, aptverot gan tautas mākslu, gan profesionālās mākslas svarīgākās nozares. Svētki kļuva par Rīgas 800 gades svinību ieskaņas gada kulmināciju. Nākamie Dziesmu svētki notika 2001. g. sakarā ar Rīgas 800 gadu jubileju, un bija viens no galvenajiem Rīgas astoņsimt gadu jubilejas svinību pasākumiem. Īpaši krāšņs bija teatrāls deju lieluzvedums “Četri meti“, kurā četri no savdabīgākajiem Latvijas deju ansambļiem izstāstīja divu jaunu cilvēku gaitas viena gada - četru gadalaiku - ritumā. Lielākā daļa deju bija jaunas. 2003. gadā notika XXIII latviešu Dziesmu svētki, kuros pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē kopā ar latviešu popmūziķiem un rokmūziķiem muzicēja 43 Latvijas jauniešu kori. Pavadījumu atskaņoja LMA Studentu simfoniskais orķestris un grupa "Time After Time". Nedalītu koristu un skatītāju atzinību izpelnījās diriģents Normunds Šnē. XXIV Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika 2008. gadā no 5. līdz 12. jūlijam. Svētkos piedalījās 35 000 dalībnieku. 2008. gadā Dziesmu svētkiem apritēja 135 gadi, tāpēc arī goda virsdiriģentu (7), virsdiriģentu (15), goda virsvadītāju (10) un virsvadītāju (10) godināšana šajos svētkos bija īpaši emocionāla. Pirmoreiz Dziesmu svētku laikā notika Latvijas koklētāju ansambļu konkurss. Jau vairākus gadu desmitus Latvijā plaukst kamermuzicēšanas žanrs, tāpēc tika veidoti dažādas tematikas vokālo ansambļu koncerti, arī garīgās mūzikas koncerts „Dvēseles lūgšana". Pirmoreiz tautas mūzikas koncertā tika rādīts tik plašs latviešu tautas instrumentu klāsts. Šajā ziņā neparasts bija arī koncerta jaundarbs - Valda Muktupāvela „Skaņumeža mistērija", kurā tradicionālais cieši saistīts ar mūsdienīgo. XXV Dziesmu svētki notika no 2013. gada 30. jūnija līdz 7. jūlijam. Svētku atslēgas vārdi bija Līgo - lai top! Līgo ir pārtapšanas, garīgas un fiziskas attīrīšanās, auglības un pats galvenais - gaismas (saules) pavadīšanas un sagaidīšanas rituāls. Šo svētku vienojošie vārdi - Gaisma līgo Latvijā. Dziesmu svētki pulcējuši rekordlielu dalībnieku skaitu - dziedāja 388 kori un 224 vokālie ansambļi; rekordliels arī ārvalstu latviešu skaits - kopumā piedalījās 1300 dalībnieki no dažādām latviešu kopienām ārvalstīs un 96 mazākumtautību kolektīvi. Svētku galvenais režisors Uģis Brikmanis. Dziesmu svētku programmas spilgti atklāj latviešu kora dziesmas izaugsmi XIX gs. beigās un XX gs. sākumā (kopkoru programmās 25-40 dziesmu). Padomju varas gados dziesmu svētkos piedalījās arī dejotāji. Visi dziesmu svētki (izņemot IV) notika Rīgā, kur tiem tika speciāli būvētas estrādes, kuru celtniecībā piedalījās ievērojamākie latviešu arhitekti - Jānis Frīdrihs Baumanis (1873, 1880, 1888), Konstantīns Pēkšēns (1895), E.Pole (1910), P.Kundziņš (1926), A.Birznieks (1931, 1933, 1938, 1948). 1955 Rīgā, Mežaparkā uzcēla pastāvīgu estrādi 10 tūkst. dziedātājiem un 30 tūkst. klausītājiem (arhit. V.Šņitņikovs, paplašināta 1993).

Vispārējie Dziesmu svētki Latvijā līdz 1940:

Gads	Dziedātāju skaits	Virsdiriģenti
1873	1003	I.Zīle, J.Bētiņš
1880	1624	I.Zīle, J.Bētīņš
1888	2618	I.Zīle, E.Vīgners, A.Jurjāns
1895	5208	E.Vīgners, A.Jurjāns, J.Kade
1910	2303	A.Jurjāns, P.P.Jozuus, J.Vītols,P.Jurjāns, T.Reiters
1926	6526	J.Kade, P.P.Jozuus, T.Reiters, E.Melngailis, A.Kalniņš
1931	10 880	P.P.Jozuus, T.Reiters, E.Melngailis, T.Kalniņš
1933	~8000	T.Reiters, E.Melngailis, T.Kalniņš
1938	~14 400	T.Reiters, E.Melngailis, T.Kalniņš

2003. g. 7.XI UNESCO ģenerāldirektors Koičiro Macuura paziņoja, ka Baltijas valstu pieteikums "Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā" ir iekļauts UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. 2008. gadā Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tajā apkopotas tās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kas demonstrē pasaules kultūras mantojuma dažādību un nozīmību.

Izmantotā literatūra:

Mediņš K. Latviešu Dziesmu svētki. R., 1955
Vilka L. Dziesmu svētki Latvijas kultūrā// Māksla. 1989,2.

"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012

Dziesmu un deju svētku tradīcija

Sat, 10 Dec 2016 19:18:00 +0000

Reizi piecos gados Latvijas galvaspilsētā Rīgā koru dziedātāji, dejotāji, mūziķi, tautas lietišķās mākslas meistari satiekas un rada brīnumu, ko mēs saucam – Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki.Dziesmu un deju svētki ir Baltijas valstu raksturīgākā un vienojošākā kultūras tradīcija. Svētki balstās a capella dziedāšanas tradīcijās, ar laiku attīstoties par multidisciplināru pasākumu, kas aptver dažādus mākslas žanrus un izpausmes veidus. Šī tradīcija Eiropā saglabājusies un attīstījusies vienīgi Baltijas valstīs, ar laiku kļūstot par nozīmīgu nacionālās identitātes simbolu. Tā ir viena no galvenajām Baltijas valstu kultūras mantojuma un kultūras izpausmes formām un nozīmīgākais Latvijas kultūras identitātes apliecinājums 21.gadsimtā. Dziesmu un Deju svētki ir unikāls latviešu tautas folkloras mantojumā un profesionālās mūzikas tradīcijās un jaunradē sakņots Latvijas kultūras notikums, kurš vēstures gaitā ir ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi. Dziesmu un Deju svētki 140 gadu ilgās vēstures gaitā ir kļuvuši par Latvijas kultūras mantojuma dārgumu. Tā ir visas tautas tradīcija, augsta līmeņa tautas amatieru mākslas kustība, kuru kopīgi mūzikas, dejas un mākslas nozaru profesionāļu vadībā rada desmiti tūkstoši Latvijas cilvēku no sākumskolas līdz sirmam vecumam.

Līdzās šiem galvenajiem svētkiem reizi piecos gados notiek Skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētki. Četru gadu laikā starp lielajiem Dziesmu un Deju svētkiem to dalībnieki satiekas mazākos Dziesmu un Deju svētkos katru gadu kādā no četriem Latvijas novadiem. Kopā Dziesmu un Deju svētku kustībā piedalās 80.000 tūkstoši bērnu un jauniešu, vīru un sievu visā Latvijā. Tam vēl ir jāpieskaita tie latvieši, kuri dzied koros un dejo deju kopās Eiropas valstīs un citās latviešu diasporas zemēs pasaulē.

Latviešu Dziesmu un Deju svētku tradīcija kopā ar Igaunijas un Lietuvas Dziesmu un Deju svētkiem 2003. gadā 130 gadus pēc pirmajiem Vispārējiem Latviešu dziesmu svētkiem 1873. UNESCO atzina par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu. 2008. gadā Latvijas dziesmu un deju svētku tradīcija kopā ar Lietuvas un Igaunijas dziesmu un deju svētku tradīciju tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kas apkopo tās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kas demonstrē pasaules tautu kultūras mantojuma dažādību un nozīmību. Latvija ir viena no trīs valstīm, kur šī tradīcija ir saglabājusies, attīstījusies, kļuvusi par nozīmīgu nacionālās identitātes simbolu.

Dziesmu un Deju svētki ir brīnums. Vairāk kā 12.000 cilvēku no visas Latvijas un latviešu diasporas valstīm apvienojas 4 – 10 balsu lielā korī, kurš dzied augsta līmeņa kora dziesmas a cappella. Citi 12.000 dalībnieku vienlaicīgi piedalās lielā tautas deju uzvedumā, veidodami sarežģītus kustīgus deju rakstus un figūras. Visi dalībnieki kopā – vairāk kā 35.000 cilvēki – ģērbušies tautas tērpos ar dziesmām, dejām un mūziku, rotājušies ar zaļumiem un vispriecīgākajiem smaidiem piepilda Rīgas ielas krāšņā un nekur citur pasaulē neatrodamā dabiska ēstetiska skaistuma radītā procesijā – svētku gājienā.

Kā radās Dziesmu un deju svētki?

Dziedāšanas svētki Vācijā iedvesmo Latvijas un Igaunijas vācu minoritāti tādus sarīkot arī Rīgā, un 1861. gadā notiek „Baltijas Dziesmu svētki Rīgā” (Das Baltische Sängerfest in Riga). Vācu rīkoto svētku dziedātāju rindās ir arī latvieši. Sākotnēji radušies Rietumeiropā vāciski runājošajās zemēs Dziesmu svētki tur nekad neiegūst tik plašus vērienus kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, un tur tie līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tieši latviešu kultūrā Dziesmu svētku ideja iegūst tos neizsīkstošos dzīvības spēkus, kas liek tiem notikt arī mūsdienu Latvijā. Šie spēki ir: latviešu folkloras mantojums – tautasdziesma, koru dziedāšanas tradīcija, ko veido un kopj augstākās klases mūzikas profesionāļi un Dziesmu svētku nozīme nacionālās identitātes apliecināšanā un stiprināšanā. Latviešu Dziesmu svētki rodas apmēram 30 gadus pēc tam. Dziedāšanas svētku, vācu valodas zemēs sauktu par „Sing Fest”, ideja saistās ar tolaik Eiropā nozīmīgajām nacionāli demokrātiskajām kustībām un vēlēšanos kopā apliecināt nacionālās idejas.

1873. gada vasaras sākumā Krievijas impērijas pārvaldītajā Rīgā notiek Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Tajos piedalās 1003 dziedātāju no 45 Vidzemes un Kurzemes latviešu koriem. Kopā ar viņiem muzicē arī 30 orķestra mūziķu. Tā laika Rīgā tas ir vēl neredzēti grandiozs kopdziedāšanas notikums. Līdzi ar nacionālo atmodu Dziesmu svētki latviešu tautai kļūst par svētkiem, kas tautu rosina uz garīgu nacionālu vienotību, sekmē profesionālās mākslas attīstību un ļauj kopā ar tautiešiem no visas Latvijas apliecināt savu nacionālo piederību un tautas atmodas centienus.

19. gadsimta pirmajā pusē, kad Kurzemē un Vidzemē beidzās dzimtbūšanas apspiestība, pateicoties tam, ka kora dziedāšana tika mācīta tautskolās, un tā bija ļoti nozīmīga luterāņu baznīcas draudzēs, radās priekšnoteikumi latviešu koru dziedāšanas kustības attīstībai. Latvijā koru kustības aizsākumā visnozīmīgākie bija lauku dziedāšanas biedrību un baznīcu kori, nevis pilsētu kori. Tas radīja apstākļus, ka tautasdziesma, kas iepriekšējos gadsimtos bija iesakņojusies lauku sabiedrības muzikālajā vidē, caur pirmo latviešu komponistu radītajām tautasdziesmu apdarēm ienāca koru repertuārā un kļuva par spēku, kas apvienoja visu latviešu koru kustību. Latviešu Dziesmu svētku latviešiem dārgās un ārzemju pārstāvju apbrīnotās mākslinieciskās kvalitātes pamatā ir a capella dziedāšanas tradīcija, kuru uztur augsti profesionālu diriģentu darbs ar koriem. Koru dziedāšanas attīstība Latvijā notika vienlaicīgi ar latviešu Pirmo nacionālo atmodu. Dziedāšana korī līdzās citām kultūras aktivitātēm latviešiem kļuva par ceļu, kā apliecināt savu nacionālo piederību un kopīgi paust nākotnes ideālus.

Dziesmu svētki ar laiku ir attīstījušies par daudzpusīgu nacionālās kultūras notikumu, kas aptver dažādus mākslas žanrus un izpausmes veidus. Svētku dominējošais aspekts ir lielais kopkoris, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a cappella dziedāšanas tradīcijā. Līdzās tam svētki ir izauguši par vērienīgu un daudzpusīgu notikumu, kas ietver dažādus tautas mākslas žanrus un izpausmes formas: koru kustību un kopdziedāšanu, tautas dejas un deju kolektīvu lieluzvedumu, instrumentālo mūziku un pūtēju orķestru un kokļu mūzikas koncertus, koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru skates, folkloras kopu uzstāšanos, lietišķās mākslas un amatniecības izstādes. Dziesmu svētku tradīcija 140 gadu pastāvēšanas vēsturē ir veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas atzarus: vīru, sieviešu un zēnu koru salidojumus, Vispārējos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, pūtēju orķestru salidojumus. Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē ir izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas – Baltijas studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, kas kopš 1956.gada ik pēc 5 gadiem notiek kādā no Baltijas valstīm, un Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kopš 1995.gada notiek reizi divos gados, tādējādi veicinot Baltijas jūras reģiona valstu starpā aktīvu starpkultūru dialogu un sadarbību.

Īpašā veidā Dziesmu svētku radīšanas procesā piedalās arī latviešu komponisti un kora dziesmu tekstu autori. Sākot jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem, katros dziesmu svētkos līdzās jau zināmām un ilgi dziedātām kora dziesmām ir atskaņoti arī jaundarbi. Dziesma – mūzikas un vārda vienība – ir spēks, kas vieno visu lielo kopkori. Daudzu par dziesmu svētku repertuāra klasiku kļuvušu dziesmu komponisti paši ir bijuši kora diriģenti un dziesmu svētku virsdiriģenti. Piemēram, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis. Komponistam, domājot par kora dziesmas atskaņošanu dziesmu svētku estrādē, ir jāņem vērā daudzskaitlīgā kora skanējuma un tehniskās iespējas.

Gadiem ejot, nemainīgs saglabājas Dziesmu un Deju svētku veidols. Dziesmu svētki ir tautas tradicionālās kultūras un sava laika specializētās mūzikas kultūras neparasta vienība un sakausējums. No vienas puses – tautas svētki, ar folkloras klātbūtni repertuārā, etnogrāfisku stilu vizuālajā veidolā un dziedātāju tautas tērpos, līksmi, tautas ieražām un tautas dejas. Bet tomēr tas nav ne folkloras festivāls, ne vienkārši izpriecu svētki. Jo ir otra puse – profesionālu komponistu, diriģentu, deju vadītāju un tūkstošiem koristu, dejotāju un mūziķu apzināta mākslinieciska darbība. Vēsturisks un arī mūsdienu Dziesmu un Deju svētku mākslinieciskuma un tautiskuma virsmērķis, kas īstenojas caur katru svētku dalībnieku, ir tautas nacionālās vienotības un identitātes kopīga apliecināšana un svinēšana. Ikviens svētku dalībnieks un skatītājs ir aicināts kopā ar citiem izjust, apliecināt un svinēt savas tautas vienotību, pašapziņu un nacionālo identitāti.

Dziesmu un Deju svētku brīnums turpina iedvesmot un vienot Latvijas nāciju. Nepārtrauktais radošā darba process, gatavojoties 2013. gada Dziesmu un Deju svētkiem norit gan Latvijā, gan latviešu diasporas valstīs. Īpaši šajā laikā koriem, deju kolektīviem un pūtēju orķestriem pievienojas jauni dalībnieki, kuri tāpat kā viņu vecāki vai vecvecāki, vai viņu senči visā 140 gadu svētku vēstures gaitā ir atsaukušies aicinājumam ļaut sev piedzīvot jaunu radošu izaugsmi un pašizteiksmi, kopā ar citiem radīt svētku brīnumu, kas iedvesmo viņus pašus un visu Latviju.

Dziesmu un Deju svētki ir kļuvuši par savdabīgu Latvijas nāciju svētceļojumu, kas sauc kopā un sapulcina, kurā dodas lieli un mazi no visām Latvijas malām, kā arī no ārvalstīm. Latvijas kā nacionālas valsts izaugsmes ceļā 2013.gada svētkiem „GAISMA LĪGO LATVIJĀ” būs īpaša loma – tie ieskandinās ceļu uz Latvijas valsts neatkarības simtgades svinībām, kad 2018.gadā Latvijas lielo svētku gaisotnē notiks nākamie Dziesmu un Deju svētki. Dziesmu svētku brīnums aicina katru Latvijas iedzīvotāju un viesi iepazīt Latvijas kultūras daudzveidīgās radošās izpausmes un priecāties par tām. Latvijā radītais Dziesmu svētku brīnums ir piemērs tam, kā nācija saglabā un attīsta savu nacionālo savdabību mūsdienu globalizācijas pārņemtajā pasaulē un paraugs miermīlīgai un radošai tautas nacionālās identitātes apliecināšanai.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Latviešu kori

Sat, 10 Dec 2016 19:04:00 +0000

MŪZIKA LATVIJĀ

Sat, 10 Dec 2016 18:46:00 +0000

LATVIJAS MŪZIKA (Īss vēsturisks pārskats)

Arnolds Klotiņš, Music in Latvia 2004

TAUTAS MŪZIKA. Latviešu etniskā kultūra ir Latvijas teritorijas baltu cilšu un somugru cilšu grupējuma līvu kopējs mantojums. Šo cilšu patstāvīgo vēsturisko attīstību 12.gadsimtā pārtrauca krustnešu feodālā agresija Baltijā, nospiežot pamatiedzīvotājus ilgstošā sociālā beztiesībā, katastrofāli ierobežojot viņu izglītības iespējas. Tāpēc tautas mūzika ilgus gadsimtus bija gandrīz vienīgais latviešu iedzīvotāju muzikālās izteikšanās veids. Jo tā profesionālā un pusprofesionālā mūzika, kas skanēja muižās vai pilsētu salonos, piederēja pie valdošā mazākuma citvalodiskās (galvenokārt – vācu) kultūras un pamatiedzīvotājus skāra maz. Taču šī latviešu ilgstošā neiespēja veidot savu profesionālu mūziku kļuva par netiešu cēloni viņu tautas mūzikas žanru un izteiksmes veidu bagātībai, kā arī ļoti senu elementu konservācijai latviešu folklorā kopumā. Raudu un kara dziesmas pirmoreiz pieminētas 12. un 13.gs. hronikās. 1635.gadā publicēta pirmā tautas melodija ar tekstu. 1764.-1769.gadā Rīgā darbojās vācu apgaismotājs J. G. Herders (1744-1803), un saskare ar tautas ieražām un dziesmām zemnieku vidē bija svarīgs ierosmju avots viņa novatoriskajiem uzskatiem par folkloru. Herdera atstātajos rokrakstos ir 78 latviešu tautasdziesmu teksti un viena melodija. Tekstus un melodijas epizodiski kolekcionēja un izdeva arī vietējie vācu literāti. Turpretī sistemātiska tautas mūzikas vākšana un izpēte sākās tikai līdz ar tautas nacionālo atmodu 19.gadsimtā. Latviešu folkloras krātuvē Rīgā uzkrāts ~ 30 000 tautas mūzikas vienību – pārsvarā dziesmu folklora. Svarīgākie izdevumi: Jurjāns A. Latvju tautas mūzikas materiāli, 1.-6., Rīgā, 1894-1926; Melngailis E., Latviešu mūzikas folkloras materiāli , 1.-3., Rīgā, 1951-1953; Latviešu tautas mūzika, (1.-5.),Rīgā, 1958-1986. Arheoloģija datē mūzikas instrumentu sākumus Latvijā ar neolītu. Kopš senatnes specifiskākais tautas stīgu instruments ir kokle – stīgu strinkšķināminstruments, radniecisks somu kantelei. Vairāk nekā 30 ideofonu vidū savdabīgākais ir trīdeksnis – ritma kociņš ar bronzas piekariņiem. Līdz krustnešu iebrukumam13.gadsimtā bija jau izveidojušās noturīgas tautas mūzikas tradīcijas – pusrečitatīvie improvizētie arhaiskā burdona vai solo dziedājumi, saistīti ar ģimenes un gadskārtu (kalendārajām) ieražām, darba maģiju un procesiem. Šo primitīvajās un viduslaiku skaņkārtās pamatoto melodikas slāni (līdzīgi kā tas notika ar senāko zemnieku folkloru ungāru mūzikā) ignorēja nacionālromantiskā laikmeta latviešu profesionālā mūzika un tas atdzima tikai 20.gadsimtā – gan dažu latviešu komponistu jaunradē, gan jo sevišķi t.s. neofolklorisma kustībā. Relatīvi jaunākais tautasdziesmu slānis ir izveidojies pēc 15.gadsimta un ne bez Rietumeiropas profesionālās mūzikas ietekmes, un tam ir bijusi galvenā loma latviešu nacionālās atmodas muzikālajās norisēs 19.gadsimtā.

SENĀ MŪZIKA. Katoliskā kulta mūzika parādījās Latvijā, sākot ar 13.gadsimtu. No 15.gs. Rīgā un citās lielākajās pilsētās pastāvēja pilsētas muzikantu brālības. Pēc Reformācijas 1587.gadā iznāca pirmais luterāņu korāļu krājums latviešu valodā. No 17.gs. tautā ieviesās vijole un citi pārņemti mūzikas instrumenti. Ir saglabājušies baroka laikmeta mūzikas pieminekļi no Kurzemes hercogistes (l56l-l795) galma, kur darbojās militāras un simfoniskas kapellas, epizodiski tika rīkoti operu un baletu uzvedumi. Tās ir J.Fišera [J.Fischer, 1646-1721] franču svītas, galda mūzika [Tafelmusik], F.A.Feihtnera [F.A.Veichtner, 1741-1822] simfonijas, u.c. No 1773. līdz 1828.gadam Rīgas Doma baznīcā darbojās vācu komponists un ērģelnieks G.M.Telemanis [Telemann, 1748-1831], G.F.Telemaņa [G.Ph.Telemann,1681-1767] mazdēls, atstādams daudz garīgās mūzikas. Ziemeļeiropas klavierkoncerta skolas ievērojamā pārstāvja J.G.Mīteļa [ Müthel, 1728-1788] darbu vairākums komponēti Rīgā, kur viņš dzīvoja 35 gadus (no 1753). Liela Latvijas bagātība ir ap 250 saglabājušās vēsturiskās ērģeles, būvētas 17.-19.gadsimtā. No 18.gs. vidus Rīgā koncertēja ievērojamākās mūzikas slavenības, jo zemesceļš no Rietumeiropas uz Pēterpili veda caur Jelgavu un Rīgu. 19.gadsimtā to vidū 1842.gadā bija F.Lists [F.Liszt], 1847. – H.Berliozs [H.Berlioz], 1844. un 1864. – Klāra Vīka-Šūmane [Clara Wieck-Schumann],u.d.c. Ar 18.gadsimtu Rīgā darbojās mūzikas biedrības, no 1760.gada puslīdz regulāri abonementu simfoniskie koncerti. Pastāvīgs profesionāls teātris ar operu un baletu uzvedumiem Rīgā nostabilizējās 1772.gadā, desmit gadus vēlāk tam celta īpaša ēka (tagad – Vāgnera Koncertzāle, Vāgnera ielā 4). Šis pilsētas vācu teātris (Stadttheater) uzveda sava laika Eiropas laikmetīgā repertuāra darbus – I.Bendas [J.Benda], E.M.Gretrī [Grétry], E.Meīla [Méhul], L.Kerubīni [Cherubini], V.A.Mocarta [W.A.Mozart], A.Saljēri [Salieri], K.M.Vēbera [C.M.Weber] u.d.c. operas un dziesmuspēles. No 1837. līdz 1839.gadam par teātra kapelmeistaru darbojās R.Vāgners, Rīgā viņš sāka komponēt operu Rienci. No 1863.gada šis teātris (tas pastāvēja līdz 1914) darbojās jaunajā,vēlākajā Latvijas Nacionālās operas ēkā. Gadsimta sākumā tā repertuārā bija visas Vāgnera operas, par ko jāpateicas arī Bruno Valtera [1876-1962] darbībai diriģenta un mūzikas direktora postenī (1898-1900). Ar 1818.gadu datēta pirmā teātra izrāde latviešu valodā, ap šo laiku sāk parādīties pirmie latviski tulkotie dziesmu izdevumi, un skolās un baznīcās sāk ieviesties kora dziedāšana latviešu valodā.

LATVIEŠU NACIONĀLĀ KOMPONISTU SKOLA. Tā, tāpat kā somu, norvēģu, čehu nacionālā mūzika pieder pie Eiropas skaitliski nelielo tautu jaunajām mūzikas kultūrām, kuras sāka veidoties romantisma laikmetā. Procesu ievadīja tautasdziesmu vākšanas un aranžēšanas darbs, kura pionieris bija Vācijā izglītojies ilggadīgais Vidzemes Skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze (1814-1881). Viņš ne tikai sagatavoja pāri par 400 skolotāju ar labām kordiriģentu un ērģelnieku prasmēm, bet aranžēja ap 300 tautasdziesmu koriem, ko līdzās vācu laicīgām kordziesmām izdeva 8 burtnīcās (1872-1884). Šis krājums vairākus gadu desmitus lielā mērā noteica Latvijas koru latvisko repertuāru un dažu pirmo nacionāla mēroga dziesmu svētku (1873, 1880, 1888) programmu latvisko daļu. (Ar caurmērā 5-6 gadu intervālu dziesmu svētku tradīcija Latvijā ir turpinājusies līdz mūsu dienām, 2003.gadā sasniedzot 23.kārtas numuru. Dziedātāju skaits kopkorī ir audzis no tūkstoš dalībniekiem 1873.gadā līdz desmit tūkstošiem 1933.gadā un turpmākajos gados dažkārt pat pārsniedzis 15 000. 2003.gadā Latvijas, tāpat kā pārējo divu Baltijas valstu, dziesmu svētki ir ierakstīti UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā . Jānim Cimzem vēl nevarēja būt dziļa priekšstata par latviešu etnomūzikas savdabībām, tāpēc viņa apdarēs tās nereti neviļus ignorētas, sekojot vācu četrbalsīga korāļa harmonizēšanas ideālam. Nākamo soli lika Andrejs Jurjāns (1856-1922),kura rīcībā nonāca ap 3000 latviešu tautas mūzikas vienību un tāpēc viņš to iepazina kā sistēmu ar tās skaņkārtiskajām, žanriskajām u.c. raksturiezīmēm un varēja šīs iezīmes atspoguļot savu tuvu pie 100 apdaru harmonikā un faktūrā. Daļa no Jurjāna un pat Cimzes apdarēm joprojām skan Latvijas koru repertuārā. Taču Jurjāns, triju Pēterpils konservatorijas diplomu (ērģeļspēlē,kompozīcijā,mežraga spēlē) īpašnieks, N.Rimska-Korsakova skolnieks, ar savām Latvju dejām, Koncertu čellam un vēl kādu desmitu partitūrām kļuva arī par latviešu simfoniskās un vokālsimfoniskās mūzikas tēvu. Akadēmisku pamatīgumu, stipras profesionālas skolas svaru latviešu nacionālajai mūzikas skolai tās sākumos piešķīra Jāzeps Vītols (1863-1948). Pabeidzis N.Rimska-Korsakova klasi Pēterpils konservatorijā (1886), Vītols tūlīt tur uzsāka pasniedzēja darbību (no 1908 – kompozīcijas klases profesors), ko turpināja līdz 1918.gadam. Jaunās krievu skolas (jeb Varenās kopas) estētisko principu sastingumu un akademizāciju, kas iezīmējās tai laikā un vidē, Vītola jaunradē neitralizēja viņa nerimtīgā līdzdalība konkrētajā Latvijas mūzikas dzīvē, - folkloras vākšana, piedalīšanās koru kustībā, dziesmu svētkos, koncertu norisēs. Tāpēc jau līdz 1918.gadam, kad Vītols uz 35 gadiem stājās jaundibinātās Latvijas Konservatorijas un savas kompozīcijas klases priekšgalā, viņa jaunradē bija uzkrāti nepārejošas nozīmes darbi daudzos mūzikas žanros. Kā pedagogs viņš kļuva par vairāku latviešu komponistu paaudžu garīgo tēvu, bija sava laika ietekmīgākā personība mūzikas dzīvē un joprojām zināmā mērā ir latviešu mūzikas simbols. Viņa vārdu nes Latvijas Mūzikas akadēmija. N.Rimska-Korsakova skolas estētika ar zemnieku folkloras un senatnes dominanti, auglīgi ietekmēdama latviešu mūzikas tapšanu 19.gadsimtā, tajā veicināja etnoloģisku orientāciju, – episki sižeti, objektīvs pamattonis. Taču uz 20.gs. sliekšņa debitēja grupa komponistu, kuru jaunradē akcents pārvietojās uz cilvēka konsekventi psiholoģisku interpretāciju, ko, protams, veicināja arī simbolsima izpausmes laikmeta dzejā un citās mākslās. Emīls Dārziņš (1875-1910), lai arī studējis Pēterpils konservatorijā, par orientieri izvēlas nevis Vareno kopu, bet drīzāk Čaikovska estētiku. Viņš savā jaunradē akcentē laikmeta cilvēka emocionālo pasauli, idealizēdams sadzīves intonatīvās sfēras nesto saturu un tverdams to ļoti plastiskā melodismā, tematiski piesātinātā formveidē. Viņa īsais mūžs kļuvis par leģendu, bet tikai padsmitos skaitāmās solo un kora dziesmas, kā arī simfoniskais Melanholiskais valsis par populārāko latviešu mūzikas klasiku. Otrs šīs grupas komponists Alfrēds Kalniņš (l879-1951) arī virza jaunradi psiholoģiskas lirikas gultnē, taču apvieno to ar izsmalcinātu dabas vērojumu un delikātu tautiskā žanra gleznainību, šai ziņā saskardamies ar analogiem citās Ziemeļeiropas nacionālajās skolās – E.Grīga, S.Palmgrēna, E.Melartina jaunradē un izpelnīdamies pat latviešu Grīga iesauku. Viņa gandrīz 900 nosaukumu lielajā darbu sarakstā trešdaļu aizņem solodziesmas, un viņš ir šī žanra lielākais meistars latviešu mūzikā, bet opera Baņuta, pieredzēdama septiņus iestudējumus, kļuvusi gandrīz par kulta darbu. Otrajā operā Salinieki, kā arī Ņujorkas perioda (1927-1933) solodziesmās, orķestra un ērģeļu darbos Kalniņa mūzikas valoda aiziet arī diezgan tālu ekspresionisma un konstruktīvisma virzienā. Trešais starp 20.gs. sākuma debitantiem Emilis Melngailis (1874-1954) – folklorists, etnogrāfs, kora mūzikas komponists par excellence – ieņem savrupu vietu ar to, ka padara etnomūzikas īpatnības – diatoniku, burdona principus, naturālās skaņkārtas, polifonu un antifonu faktūru u.c. – par jaunrades stilistisku normatīvu. Līdz ar to senā, viengabalainā pasaulizjūta vairs nav romantisku ilgu objekts, bet tiek apstiprināta kā aktuāla realitāte – tiek pieteikts principiāli harmonisks, dzīves optimisma pilns, vitāls pasaulskatījums. Melngaiļa tautasdziesmu apdares koriem (to skaits ap 250), viņa īstenotie folkloras pārtveres principi kļuva ietekmīgi un dominējoši vairākās latviešu komponistu paaudzēs. Pirmais pasaules karš un Latvijas valsts nodibināšanās 1918.gadā izrādījās zināma robežzīme arī nacionālās mūzikas attīstībā. Līdz tam bija jau uzkrāti nepārejošas nozīmes skaņdarbi visos galvenajos mūzikas žanros, un, ja to uzskatām par nacionālas mūzikas skolas izveidošanās mērauklu, tad tāda bija tapusi – jau pirms pašas valsts nodibināšanās. Sākās latviešu mūzikas līdztiesīga piedalīšanās apmaiņā un sacensībā ar citām kultūrām. Nevar teikt, ka laikposmā starp abiem pasaules kariem tā būtu bijusi intensīva. Rīgas koncertdzīve gan maz atpalika no kaimiņvalstu metropolēm, tomēr mūzikas jaunrades sfērā izpaudās it kā pašaizsardzības pozīcija, vairīšanās no svešiem iespaidiem, un sekošana jaunākajām norisēm pasaulē nebūt nebija tik dzīva kā citās mākslās. Tā piemēram, Latvija nekad neiestājās Starptautiskajā jaunās mūzikas organizācijā, kura bija nodibinājusies jau pēc Pirmā pasaules kara un 20.gados rīkoja plašus jaunās mūzikas festivālus, pārstāvot dalībvalstis. Tāpēc latviešu komponistu kontakti ar ārzemēm bija ļoti epizodiski. (Tie, protams, vēl sašaurinājās pēc Otrā pasaules kara, Latvijai nonākot dzelzs priekškara austrumu pusē, un tikai 60.gados, zināmas ideoloģiskas liberalizācijas apstākļos, šai priekškarā pavērās pa spraugai. Atgriežoties pie 20.gs. pirmajiem gadu desmitiem, jāatzīst, ka arī tad ietekmīgs latviešu mūzikā joprojām ir impresionistu un A.Skrjabina atsvaidzināts vēlīnais romantisms. Simbolisma dzejas dziļi iespaidotais Jānis Zālītis (1884-1943) kora un solo dziesmās mīl dzejas tekstu izvērst daudznozīmīgās, vizionārās muzikālās ainās, kur dominē paplašinātā tonalitātē sakņotas šķautņainas harmonijas. Vēlīnā romantisma harmoniju iespējas, taču autentiskā tvērumā izsmeļ arī vairāku simfoniju, operu, kā arī desmitiem liroepisku, gleznainu simfonisku un kamermūzikas miniatūru autors Jāzeps Mediņš (1877-1947). Viņa jaunākais brālis Jānis Mediņš (1890-1966), autodidakts un tomēr plašākā vēriena komponists savā paaudzē, ar četrām operām, baletiem, daudziem simfoniskiem un kameransambļu opusiem it kā noapaļo ilgo nacionālā romantisma periodu latviešu mūzikā un ietiecas jaunā stilistiskā teritorijā. Tās robežu iezīmē Otrais pasaules karš, kad, vairīdamies no sovjetiskās okupācijas, Mediņš atrod patvērumu Zviedrijā. Šī perioda viņa kamermūzika, saglabādama melosa prioritāti, kļūst ritmiski tvirtāka, daudzveidīgāka, tajā ļoti pieaug konstruktīvo elementu izteiksmība – nereti P.Hindemita ievirzē. Kara bēgļu gaitās uz Rietumeiropu devās vairāki desmiti komponistu un 40.gadu beigās nereti izceļoja tālāk. Latviešu mūzikas jaunrade sadalījās divās plūsmās – dzimtenē un emigrācijā. J.Vītola skolnieks Volfgangs Dārziņš (1906-1962), jau 30.gados debitējis ar diviem klavierkoncertiem un citiem simfoniskiem darbiem, 50.gados darbojas Spokanas konservatorijā Vašingtonas pavalstī, ASV. Latviešu tautasdziesmu ritmiskos un metiskos elementus viņš savā jaunradē izmanto par konstruktīvu materiālu oriģināla, B.Bartoka mūzikas ievirzē veidota klaviermūzikas stila izstrādei. Novatorisks, tuvs Jaunās Vīnes skolas subtilajai lirikai savos kameransambļos un vokālajos ciklos ir cits J.Vītola skolnieks Alberts Jērums (1919-1978). Sēriju tehniku pirmais no latviešu komponistiem lieto Vācijā dzīvojošais Longīns Apkalns (1923-1999), taču viņam raksturīgs arī neoprimitīvisks folkloras lietojums, un viņš ir grāmatas Lettische Musik autors (Breitkopf und Härtel, Wiesbaden, 1977). Gundaris Pone (1932-1994), izglītojies Minesotas universitātē un privāti pie Luidži Nono, vēlāk Ņujorkas valsts universitātes profesors, sava avangardiskā stila attīstībā nonāk līdz aleatorikai un instrumentālajam teātrim, taču dzīves pēdējos gados nostabilizējas māleriskas ievirzes postmodernismā. Konsekventu, neoklasiski orientētu, taču intensīvu, plaša vēriena simfoniķa ceļu veicis Tālivaldis Ķeniņš (dz.1919), Olivjē Mesiāna skolnieks Parīzes Konservatorijā, vēlāk ilggadīgs kompozīcijas profesors Toronto Universitātē, Kanādā – 8 simfoniju, 15 instrumentālu koncertu, pāri par 30 kameransambļu u.d.c.darbu autors. Pa to laiku atšķirīgas latviešu mūzikas attīstības līnijas iezīmējas pašā okupētajā Latvijā, kur komponistu jaunradei jāiztur stiprs kompartijas ideoloģiskais spiediens. Pēckara desmitgadēs dominē divi, jau 30.gados debitējuši liela vēriena simfoniķi, J.Vītola skolnieki. Programmātiska iztēle, postimpresionisks krāšņums, monumentālisms raksturo Ādolfa Skultes (1909-2000) deviņas simfonijas, bet baletā Brīvības sakta vēlreiz šādā ievirzē mūzikā iestrādāts folkloras meloss. Jāņa Ivanova (1906-1983) jau 30.gados izstrādātais dziļi individuālais mūzikas stils, kas sakņojās vēlīnā romantisma,tutas mūzikas un impresionisma impulsu sintēzē, pēckara desmitgadēs iegūst jaunas dramatisma un monumentālisma dimensijas toreizējā ekspresionisma un neoklasicisma iespaidā. Pēc 4. un 5. simfonijas apsūdzēšanas mūzikas formālismā un nosodīšanas (ždanoviskās estētikas bēdīgi slavenajā 1948.gada kampaņā) Ivanova mūzikas dramatiskais spriegums sevišķi pieaug kopš 60.gadiem. Ar 21 simfoniju, koncertiem un poēmām viņš iegājis vēsturē kā 20.gs. otrās puses ievērojamākais latviešu simfoniķis. Ivanova simfoniju pilnu izdevumu diskos pakāpeniski īsteno Anglijas firma Campion. Trešais redzamākais Vītola skolnieks šai periodā bija Marģeris Zariņš (1910-1993), nodarbināts galvenokārt muzikālā teātra un citos ar tekstu saistītos žanros, picu operu autors. Viņa jaunradei piemītošā teatrāli konkrētā iztēle, izteiksmīgās žanru un stilu modifikācijas, visdažādākās humora izpausmes ar laiku atrada ceļu arī postmoderni ievirzītā literārā darbībā – Zariņš ir 10 stāstu krājumu un vairāku romānu autors. Komponistu paaudzē, kura Latvijas Valsts konservatorijā izglītojās pēckara posmā, ar antiromantisku, avangardiski orientētu nostāju jau 50.gadu vidū izcēlās A.Skultes skolnieks, trīs simfoniju, klavierkoncerta, baleta Rigonda autors Romualds Grīnblats (1930-1995; no 70.gadu vidus viņš strādāja Krievijā). Kopumā tomēr šīs 50.gadu debitantu paaudzes orientācija novatorisma aspektā bija visai mērena. Ļoti ražīgu un stila attīstības ziņā zīmīgu jaunrades ceļu gājis cits A. Skultes skolnieks Romualds Kalsons (dz.1936). Viņam raksturīgā psiholoģiski konfliktējošā muzikālā domāšana 60.gados aizsākas joprojām vēlīnā romantisma gultnē, taču tūlīt attīstās māleriska ekspresionisma virzienā. Pēc tam saasināto mūzikas pamattoni 70. gadu simfonijās, koncertos un kamermūzikā sāk līdzsvarot neobarokālas ievirzes, kas toreiz skāra gandrīz ikvienu jaunu ceļu meklētāju, un 80.gados arī tautas mūzikas emocionāli stabilizējošā klātbūtne. Pievēršanās garigās mūzikas tematikai 90.gados virza konfliktējošo dramaturģiju meditatīvā gultnē, bet vokālās lirikas un dramatikas pieredze (l5 vokāli kamercikli) vainagojas ekspresionistiskā operā Pazudušais dēls (1996). Ap 20 simfonisko un tik pat kameransambļu opusu vidū lielāko ievērību guvi virtuozi un dramaturģiski vērienīgais Vijoļkoncerts (1978). Stilistiska atdzīvošanās un neprognozējamība latviešu mūzikā sākās līdz ar jaunas, 60.gados izglītojušās komponistu paaudzes uznākšanu. Tas bija laiks, kad Rietumeiropā pēckara avangardisms jau sevi izsmēla un deva vietu kārtējam neoromantismam jeb plašāk – postmodernismam. Tāpēc ne mazāk taisnības, kā pārspīlējuma, ir kāda itāļu kritiķa teiktajā: latviešu mūzika nonākusi pie laba postmodernisma, kamēr paša modernisma tajā gandrīz nav bijis. Ar priekšklasicisma mūzikas formu un žanru poetizāciju vairākās oratorijās modernu neoromantismu pieteica Pauls Dambis (dz.1936). Folkloras pārtverē (vairāķ par 10 kora ciklu) viņš atteicies no folkloras tradicionāli romantiskas psiholoģizēšanas, bet akcentējis seno ieražu un rituālu lietišķo funkcionalitāti un aktualizējis senā folkloras slāņa sinkrētismu, par poetizēšanas līdzekļiem izmantojot vārdu un zilbju ritmisku un fonētisku apspēli, kas sniedzas līdz sonorikai un aleatorikai. Ar to Dambis ievadīja Austrumeiropā toreiz raksturīgo t.s. jauno folkloras vilni latvišu mūzikā. Brīvu spēli ar žanriem un formām viņš padara par principu arī instrumentālajā kamermūzikā. Savrupu vietu latviešu simfoniķu vidū ieguvis Imants Kalniņš (dz.1941). Viņa jaunrades savdabību un arī lielo popularitāti noteikusi spēja tuvināt mūzikas akadēmisko formu dziļdomību 60.gadu jaunatnes rokmūzikas sensuālismam u vienkāršībai. Kalniņa operas, oratorija un simfonijas pamazām aizguva jaunatnes mūzikas dziesmotību un spontanitāti, bet savukārt mūzikli un rokdziesmas saglabāja intelektuālu līeni un nevairījās no dzīves jēgas jautājumiem. Viņa 4.simfonija, kurā rokmūzikas un simfoniskas formas saliedējums visraksturīgākais, savulaik dažos gados pieredzēja vairākus desmitus atskaņojumu. Tā bijusi koncertu programmās arī Krievijā, ASV un citur. Pie tās pašas paaudzes pieder Maija Einfelde dz.(1939), taču viņa – gluži otrādi – piesaistījusi uzmanību ar it kā principiāli intovertim, tumši tonētiem kamerdarbiem. 90.gados, jaunradei paplašinoties ar ērģeļu un kora mūziku, raksturīgais psiholoģiskais sastrēdzinājums neizzūd, bet papildinās ar palielinātu harmoniju krāsām, kas piešķir mūzikai postmoderni romantisku, vizionāru oreolu. Nākamās, 70.gadu debitantu paaudzes vidū, liekas, visnosvērtākā personība ir Pēteris Plakidis (dz.1947). Profesionāli izsmalcināts kamermūzikas komponists un interprets pie klavierēm, bet arī izvērstu simfonisku un koncertžanra partitūru autors, viņš savā stilistikā skar plaū diapazonu no klasicisma pamata līdz folkloriskas diatoniskas valdonībai un kontrolētai aleatorikai. To visu viņš pārvalda ar profesionālisma un intelekta spēku, kas nekur neļauj ekspresijai pārspēt muzikālu loģiku, tādā kārtā liekot triumfēt mūsdienu mūzikā tik bieži aizmirstajai esētiskā mēra izjūtai. Muzikāla domātāja klātbūtne ir arī Pētera Vaska (dz.1946) mūzikas spēks. Viņa valodai nav svešs ne barokāls kontrastu sastrēdzinājums, ne sonorikas iedarbības tiešums, ne meditatīva iegremde. Taču nekad stila līdzekļi, kuru vispārējo ģenēzi varēt atrast 60.gadu t.s.poļu skolā, nekļūst par pašvērtģu spēli, tie vienmēr ir autora balss. Tā tiecas ar visiem mūsdienu mūzikas paņēmieniem rnāt par laikmeta lielajām problēmām, brīdinot par draudem dabai un garīgumam, uzturēt dzīvu trauslo cilvēcības ideālu. Ar savām pāri par 10 simfoniskajām un 40 kamermūzikas u.c.partitūrām Vasks 90.gados ir kļuvis par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem. Visbiežāk viņu pieskaita pie t.s.jaunā garīguma pārstāvjiem. Stipras akadēmiskas skolas īpašības šai paaudzē visredzamākās ir Jura Karlsona (dz.1948) jaunradē un izpaužas mūzikas žanriskajā un formas noteiktībā un skaidrībā. Taču tās gandrīz paradoksālā kārtā ir vienotas ar dzīvu muzikālu atjautību un novatorisku interesi par mūsdienīgu ārpasaules norišu un iespaidu – kustību, kontrastu, krāsu – pārtveri skaņu mākslā. Karlsona darbu sarakstā cita vidū ir divi baleti, divi desmiti simfonisku partitūru, koncertžanra darbi, kameransanbļi, sonātes un citas klasiskas formas, kas tomēr skan kā jaunas un gaidītas. Pats jaunākais šai paaudzē ir Imants Zemzaris (dz.1951), taču viņa agrīnā debija bija arī pats spilgtākais postmodernisma pieteikums latviešu mūzikā. Ar pirmajiem jaunrades soļiem viņam raksturīga krasa norobežošanās no iepriekšējā laikmeta neoavangardiskās disonantās mūzikas valodas, rehabilitējot tonālu muzikālu domāšanu, plastisku faktūru un harmoniska skaniska skaistuma izpratni. Zemzaris daudz rakstījis instrumentiem solo vai to ansambļiem, uzkrājis ap 10 poēmas tipa simfonisku darbu. Meditatīva izteiksme, smalkjūtība, arī smalks sarkasms ir viņa jaunrades dominante. Tai tikpat raksturīgi ir arī padziļināti izjust un akcentēt mūzikas vietu plašākā kultūras kontekstā, piesaistīt mūzikai poētiskām nozīmēm bagātus zemtekstus. Šī pēdējā īpašība piemīt arī 80.gadu debitantam Arturam Maskatam (dz.1957), turklāt viņš ievelk savdabīgu līniju latviešu mūzikā, vēlreiz aktualizēdams 20.gs. franču mūzikas klasikas, tostarp impresionisma, impulsus – kā visupirms noskaņas, emocionālas atmosfēras meistars. Gleznainas poēmas tipu viņš iestrādājis tiklab vokālinstrumentālos, kā kamermūzikas un simfoniskos darbos. Par simpātijām romāņu kultūras pasaulei liecina arī pats populārākais Maskata darbs – simfoniskais Tango (2003), kas ieguvis starptautisku pazīstamību. Šo pēdējo trīs gadu desmitu debitantiem esam pievērsuši lielāko uzmanību (turklāt tikai tiem, kuri ievilkuši principiāli patstāvīgas līnijas latviešu mūzikas attīstībā, bet atstājot neminētus desmitiem citus vārdus). Tas tāpēc, ka viņu jaunrade šobrīd piepilda latviešu mūzikas dzīvi. Tostarp jaunākajā, 90.gadu debitantu paaudzē sevi piesaka komponisti, kurus vairs neapmierina postmodernais līdzekļu un stilu plurālisms, un viņi atkal atgriežas pie jaunu, varbūt nebijušu un stilistiski precīzāku izteiksmes līdzekļu izpētes un jaunas mūzikas valodas iespēju meklējumiem. Tādā kārtā vēlreiz esam liecinieki principiāli jaunas mūzikas sākumam. Taču šīs norises pelna atsevišķu sarunu.

BIBLIOGRĀFIJA: Rakstu izlase par latviešu mūziku: Bibliografija. Selected Writings on Latvian Music: A Bibliography. Compiled and edited by Joachim Braun and Kārlis Brambats, Münster,1985

---------------------------------------------------------------------

Mūzikas vēsture Latvijā

Zināt, kā vislabāk saprasties ar latvieti? Sāciet dziedāt. Rečitējiet, ja esat apmaldījies pilsētas labirintā kā tūrists. Mēs, latvieši, atplauksim, sasauksim citus, un viss notiks! Mums ir bagāts tautasdziesmu, deju un mūzikas instrumentu krājums, ko iesākumā izmantojām rituālos, ar ko nodrošinājām auglību zemei un pašiem. Dziedāšanu kā mūzikas veidu mēs neuzskatām par izklaidi. Tā ir mūsu izdzīvošanas sastāvdaļa.

1.attēls

Līdz 18. gadsimta vidum saskarsme starp latviešu zemniekiem un vācu muižniekiem mūzikas jomā nemaz nevarēja pastāvēt – katram bija sava pasaule. Kopējais bija baznīcas dziesmas un jaunlaiku ziņģes, kas sāka ieviesties ar baznīcu un skolu. Dažādu mākslas veidu pārstāvju viesošanās Latvijā bija saistāma ar mecenātu un maksātspējīgu mūzikas patērētāju pieprasījumu. Pēc muzikālas izklaides bijām izslāpuši, tāpēc no Eiropas pie mums kopš Kurzemes hercogistes laikiem Jelgavā un vēlāk galvaspilsētā Rīgā viesojās lielākā daļa Eiropas slavenāko mūziķu. Vienkārši tas bija pa ceļam – tranzīts uz Pēterburgu.

Latviešu nacionālās profesionālās mūzikas pirmsākumi meklējami latviešu tautasdziesmu vākšanā, harmonizēšanā un apdarināšanā koriem, ko 1869. gadā aizsāka Vācijā izglītojies ilggadējais Vidzemes Skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze. Plašs darba lauks bija mūsu klasiskās mūzikas pamatlicējiem Jurjānu Andrejam un Jāzepam Vītolam, kuri izglītību bija ieguvuši Pēterburgas konservatorijā 19. gadsimta 80. gados. Tauta gribēja dziedāt un izpildīt savu nacionālo komponistu mūziku! Pagājušo gadsimtu mija bija labvēlīgākais laiks latviešu tautasdziesmu vākšanai, izveidojās laba augsne mūzikas folkloristikas pētīšanai, un radās neierobežota iespēja komponēt. Daudzi latviešu mūziķi 19. gadsimta beigās bija dedzīgi tautas garamantu vācēji, veidoja apdares un harmonizēja dziesmas koriem un simfoniskajiem orķestrim. Radās pirmās kora dziesmas, simfoniskā un vokāli simfoniskā mūzika, arī Valsts himna. Viss, ko komponēja Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols – mūsu Konservatorijas pirmais rektors –, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, brāļi Jāzeps un Jānis Mediņi, tagad ir mūsu mūzikas zelta fonds.

Latvijas nacionālās mūzikas attīstībā nozīmīgs pavērsiens bija Latvijas valsts nodibināšana. 1919. gadā darbu uzsāka Latvijas Nacionālā opera un Latvijas Valsts konservatorija (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), 1926. gadā – Radiofona simfoniskais orķestris, no kura vēlāk izveidojās tagadējais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. 1920. gadā tapa pirmā latviešu nacionālā opera – Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Valsts atbalsts bija ievērojams, it sevišķi pēc 1937. gada, kad pēc Kultūras fonda iniciatīvas tika izveidots Tēvzemes balvas fonds. Tas atbalstīja un materiāli uzmundrināja darbam mūziķus, bet īpašs nodoklis bija paredzēts radiofona un skaņuplašu izdošanai.

Pēckara desmitgadēs visu mūzikas dzīvi noteica politiskie vadītāji. Tika pasūtīti valstij vajadzīgi, vienīgās partijas režīmu slavinoši darbi – oratorijas, kantātes, dziesmu cikli un simfonijas. Padomju ideoloģijas prasības akcentēja lielo, monumentālo mūzikas formu nepieciešamību. Tas arī izskaidro, kāpēc gandrīz vai visi komponisti rakstīja lielas formas darbus, – par tiem arī labi samaksāja.

Kad sešdesmitajos gados uzplaukst koncertdarbība, akadēmisko mūziku atskaņo gan koncertzālēs, gan Latvijas Universitātes aulā, gan lauku rajonu un lielāko rūpnīcu kultūras namos. 1967. gadā tiek dibināts Valsts filharmonijas kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā, bet Rīgas Doma baznīca tiek pārveidota par koncertzāli ērģeļmūzikas atskaņošanai.

Komponists Pēteris Vasks ir viens no pirmajiem jaunā viļņa komponistiem, kuriem raksturīga formu dažādība, skaņdarbos tiek izmantoti folkloras un tautas mūzikas elementi, mūzikā atklājot vispārcilvēcisku un mūžīgu vērtību episkumu, bet žurnāls Review ierindojis Vaska mūziku autordisku elitē.

Mēs dodamies pasaulē un nebaidāmies piedalīties nopietnos konkursos. Astoņdesmito gadu nogalē par latviešu mūziku kritiķi rakstīja: "Ir jauna loka sākums. Pasaules Harmonijas likuma atkalmeklēšanas un atkalatrašanas laiks. Kad musica mundana (Visuma mūzika), musica humana (cilvēka iekšējā, dvēseliskās un ķermeniskās harmonijas mūzika) un musica instrumentalis (skaniskā mūzika) par veselumu tiecas kļūt. Atjaunojas mūsu vēsturiskā atmiņa, mūzikas garīguma atmiņa."

Latvijas vārdu pasaulē nes jauniešu orķestris "Kremerata Baltica", ko vada pasaulslavenais Gidons Krēmers. Latvijas Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" un jauniešu korim "Kamēr...", kuru mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Māris Sirmais, ir iespējams izdziedāt pat neiespējamo. Mūsu kori "Ave Sol" un "Kamēr..".iedveš bijāšanu pasaulslaveniem koriem, jo mūsējie no starptautiskiem konkursiem gandrīz vienmēr atgriežas ar "Grand Prix".

Latvijā katru gadu tiek rīkoti nozīmīgi nacionālās un starptautiskās nozīmes festivāli: starptautiskais jaunās mūzikas festivāls "Arēna", Senās mūzikas festivāls, Rīgas Operas festivāls, Siguldas Opermūzikas svētki, Starptautiskais Garīgās mūzikas festivāls, Starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls Liepājā, "Kremerata Baltica" festivāls, saksofona mūzikas festivāls "Saxophonia", ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms", Starptautiskais Baleta festivāls; Starptaustiskais džeza mūzikas festivāls "Rīgas Ritmi".°

LATVIJAS MŪZIKA (Īss vēsturisks pārskats)

Sat, 10 Dec 2016 17:56:00 +0000


	LATVIJAS MŪZIKA (Īss vēsturisks pārskats)
	Pirmdiena, 2004. gada 17. maijs Arnolds Klotiņš, Music in Latvia 2004 TAUTAS MŪZIKA. Latviešu etniskā kultūra ir Latvijas teritorijas baltu cilšu un somugru cilšu grupējuma līvu kopējs mantojums. Šo cilšu patstāvīgo vēsturisko attīstību 12.gadsimtā pārtrauca krustnešu feodālā agresija Baltijā, nospiežot pamatiedzīvotājus ilgstošā sociālā beztiesībā, katastrofāli ierobežojot viņu izglītības iespējas. Tāpēc tautas mūzika ilgus gadsimtus bija gandrīz vienīgais latviešu iedzīvotāju muzikālās izteikšanās veids. Jo tā profesionālā un pusprofesionālā mūzika, kas skanēja muižās vai pilsētu salonos, piederēja pie valdošā mazākuma citvalodiskās (galvenokārt – vācu) kultūras un pamatiedzīvotājus skāra maz. Taču šī latviešu ilgstošā neiespēja veidot savu profesionālu mūziku kļuva par netiešu cēloni viņu tautas mūzikas žanru un izteiksmes veidu bagātībai, kā arī ļoti senu elementu konservācijai latviešu folklorā kopumā. Raudu un kara dziesmas pirmoreiz pieminētas 12. un 13.gs. hronikās. 1635.gadā publicēta pirmā tautas melodija ar tekstu. 1764.-1769.gadā Rīgā darbojās vācu apgaismotājs J. G. Herders (1744-1803), un saskare ar tautas ieražām un dziesmām zemnieku vidē bija svarīgs ierosmju avots viņa novatoriskajiem uzskatiem par folkloru. Herdera atstātajos rokrakstos ir 78 latviešu tautasdziesmu teksti un viena melodija. Tekstus un melodijas epizodiski kolekcionēja un izdeva arī vietējie vācu literāti. Turpretī sistemātiska tautas mūzikas vākšana un izpēte sākās tikai līdz ar tautas nacionālo atmodu 19.gadsimtā. Latviešu folkloras krātuvē Rīgā uzkrāts ~ 30 000 tautas mūzikas vienību – pārsvarā dziesmu folklora. Svarīgākie izdevumi: Jurjāns A. Latvju tautas mūzikas materiāli, 1.-6., Rīgā, 1894-1926; Melngailis E., Latviešu mūzikas folkloras materiāli , 1.-3., Rīgā, 1951-1953; Latviešu tautas mūzika, (1.-5.),Rīgā, 1958-1986. Arheoloģija datē mūzikas instrumentu sākumus Latvijā ar neolītu. Kopš senatnes specifiskākais tautas stīgu instruments ir kokle – stīgu strinkšķināminstruments, radniecisks somu kantelei. Vairāk nekā 30 ideofonu vidū savdabīgākais ir trīdeksnis – ritma kociņš ar bronzas piekariņiem. Līdz krustnešu iebrukumam13.gadsimtā bija jau izveidojušās noturīgas tautas mūzikas tradīcijas – pusrečitatīvie improvizētie arhaiskā burdona vai solo dziedājumi, saistīti ar ģimenes un gadskārtu (kalendārajām) ieražām, darba maģiju un procesiem. Šo primitīvajās un viduslaiku skaņkārtās pamatoto melodikas slāni (līdzīgi kā tas notika ar senāko zemnieku folkloru ungāru mūzikā) ignorēja nacionālromantiskā laikmeta latviešu profesionālā mūzika un tas atdzima tikai 20.gadsimtā – gan dažu latviešu komponistu jaunradē, gan jo sevišķi t.s. neofolklorisma kustībā. Relatīvi jaunākais tautasdziesmu slānis ir izveidojies pēc 15.gadsimta un ne bez Rietumeiropas profesionālās mūzikas ietekmes, un tam ir bijusi galvenā loma latviešu nacionālās atmodas muzikālajās norisēs 19.gadsimtā. SENĀ MŪZIKA. Katoliskā kulta mūzika parādījās Latvijā, sākot ar 13.gadsimtu. No 15.gs. Rīgā un citās lielākajās pilsētās pastāvēja pilsētas muzikantu brālības. Pēc Reformācijas 1587.gadā iznāca pirmais luterāņu korāļu krājums latviešu valodā. No 17.gs. tautā ieviesās vijole un citi pārņemti mūzikas instrumenti. Ir saglabājušies baroka laikmeta mūzikas pieminekļi no Kurzemes hercogistes (l56l-l795) galma, kur darbojās militāras un simfoniskas kapellas, epizodiski tika rīkoti operu un baletu uzvedumi. Tās ir J.Fišera [J.Fischer, 1646-1721] franču svītas, galda mūzika [Tafelmusik], F.A.Feihtnera [F.A.Veichtner, 1741-1822] simfonijas, u.c. No 1773. līdz 1828.gadam Rīgas Doma baznīcā darbojās vācu komponists un ērģelnieks G.M.Telemanis [Telemann, 1748-1831], G.F.Telemaņa [G.Ph.Telemann,1681-1767] mazdēls, atstādams daudz garīgās mūzikas. Ziemeļeiropas klavierkoncerta skolas ievērojamā pārstāvja J.G.Mīteļa [ Müthel, 1728-1788] darbu vairākums komponēti Rīgā, kur viņš dzīvoja 35 gadus (no 1753). Liela Latvijas bagātība ir ap 250 saglabājušās vēsturiskās ērģeles, būvētas 17.-19.gadsimtā. No 18.gs. vidus Rīgā koncertēja ievērojamākās mūzikas slavenības, jo zemesceļš no Rietumeiropas uz Pēterpili veda caur Jelgavu un Rīgu. 19.gadsimtā to vidū 1842.gadā bija F.Lists [F.Liszt], 1847. – H.Berliozs [H.Berlioz], 1844. un 1864. – Klāra Vīka-Šūmane [Clara Wieck-Schumann],u.d.c. Ar 18.gadsimtu Rīgā darbojās mūzikas biedrības, no 1760.gada puslīdz regulāri abonementu simfoniskie koncerti. Pastāvīgs profesionāls teātris ar operu un baletu uzvedumiem Rīgā nostabilizējās 1772.gadā, desmit gadus vēlāk tam celta īpaša ēka (tagad – Vāgnera Koncertzāle, Vāgnera ielā 4). Šis pilsētas vācu teātris (Stadttheater) uzveda sava laika Eiropas laikmetīgā repertuāra darbus – I.Bendas [J.Benda], E.M.Gretrī [Grétry], E.Meīla [Méhul], L.Kerubīni [Cherubini], V.A.Mocarta [W.A.Mozart], A.Saljēri [Salieri], K.M.Vēbera [C.M.Weber] u.d.c. operas un dziesmuspēles. No 1837. līdz 1839.gadam par teātra kapelmeistaru darbojās R.Vāgners, Rīgā viņš sāka komponēt operu Rienci. No 1863.gada šis teātris (tas pastāvēja līdz 1914) darbojās jaunajā,vēlākajā Latvijas Nacionālās operas ēkā. Gadsimta sākumā tā repertuārā bija visas Vāgnera operas, par ko jāpateicas arī Bruno Valtera [1876-1962] darbībai diriģenta un mūzikas direktora postenī (1898-1900). Ar 1818.gadu datēta pirmā teātra izrāde latviešu valodā, ap šo laiku sāk parādīties pirmie latviski tulkotie dziesmu izdevumi, un skolās un baznīcās sāk ieviesties kora dziedāšana latviešu valodā. LATVIEŠU NACIONĀLĀ KOMPONISTU SKOLA. Tā, tāpat kā somu, norvēģu, čehu nacionālā mūzika pieder pie Eiropas skaitliski nelielo tautu jaunajām mūzikas kultūrām, kuras sāka veidoties romantisma laikmetā. Procesu ievadīja tautasdziesmu vākšanas un aranžēšanas darbs, kura pionieris bija Vācijā izglītojies ilggadīgais Vidzemes Skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze (1814-1881). Viņš ne tikai sagatavoja pāri par 400 skolotāju ar labām kordiriģentu un ērģelnieku prasmēm, bet aranžēja ap 300 tautasdziesmu koriem, ko līdzās vācu laicīgām kordziesmām izdeva 8 burtnīcās (1872-1884). Šis krājums vairākus gadu desmitus lielā mērā noteica Latvijas koru latvisko repertuāru un dažu pirmo nacionāla mēroga dziesmu svētku (1873, 1880, 1888) programmu latvisko daļu. (Ar caurmērā 5-6 gadu intervālu dziesmu svētku tradīcija Latvijā ir turpinājusies līdz mūsu dienām, 2003.gadā sasniedzot 23.kārtas numuru. Dziedātāju skaits kopkorī ir audzis no tūkstoš dalībniekiem 1873.gadā līdz desmit tūkstošiem 1933.gadā un turpmākajos gados dažkārt pat pārsniedzis 15 000. 2003.gadā Latvijas, tāpat kā pārējo divu Baltijas valstu, dziesmu svētki ir ierakstīti UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā . Cimzem vēl nevarēja būt dziļa priekšstata par latviešu etnomūzikas savdabībām, tāpēc viņa apdarēs tās nereti neviļus ignorētas, sekojot vācu četrbalsīga korāļa harmonizēšanas ideālam. Nākamo soli lika Andrejs Jurjāns (1856-1922),kura rīcībā nonāca ap 3000 latviešu tautas mūzikas vienību un tāpēc viņš to iepazina kā sistēmu ar tās skaņkārtiskajām, žanriskajām u.c. raksturiezīmēm un varēja šīs iezīmes atspoguļot savu tuvu pie 100 apdaru harmonikā un faktūrā. Daļa no Jurjāna un pat Cimzes apdarēm joprojām skan Latvijas koru repertuārā. Taču Jurjāns, triju Pēterpils konservatorijas diplomu (ērģeļspēlē,kompozīcijā,mežraga spēlē) īpašnieks, N.Rimska-Korsakova skolnieks, ar savām Latvju dejām, Koncertu čellam un vēl kādu desmitu partitūrām kļuva arī par latviešu simfoniskās un vokālsimfoniskās mūzikas tēvu. Akadēmisku pamatīgumu, stipras profesionālas skolas svaru latviešu nacionālajai mūzikas skolai tās sākumos piešķīra Jāzeps Vītols (1863-1948). Pabeidzis N.Rimska-Korsakova klasi Pēterpils konservatorijā (1886), Vītols tūlīt tur uzsāka pasniedzēja darbību (no 1908 – kompozīcijas klases profesors), ko turpināja līdz 1918.gadam. Jaunās krievu skolas (jeb Varenās kopas) estētisko principu sastingumu un akademizāciju, kas iezīmējās tai laikā un vidē, Vītola jaunradē neitralizēja viņa nerimtīgā līdzdalība konkrētajā Latvijas mūzikas dzīvē, - folkloras vākšana, piedalīšanās koru kustībā, dziesmu svētkos, koncertu norisēs. Tāpēc jau līdz 1918.gadam, kad Vītols uz 35 gadiem stājās jaundibinātās Latvijas Konservatorijas un savas kompozīcijas klases priekšgalā, viņa jaunradē bija uzkrāti nepārejošas nozīmes darbi daudzos mūzikas žanros. Kā pedagogs viņš kļuva par vairāku latviešu komponistu paaudžu garīgo tēvu, bija sava laika ietekmīgākā personība mūzikas dzīvē un joprojām zināmā mērā ir latviešu mūzikas simbols. Viņa vārdu nes Latvijas Mūzikas akadēmija. N.Rimska-Korsakova skolas estētika ar zemnieku folkloras un senatnes dominanti, auglīgi ietekmēdama latviešu mūzikas tapšanu 19.gadsimtā, tajā veicināja etnoloģisku orientāciju, – episki sižeti, objektīvs pamattonis. Taču uz 20.gs. sliekšņa debitēja grupa komponistu, kuru jaunradē akcents pārvietojās uz cilvēka konsekventi psiholoģisku interpretāciju, ko, protams, veicināja arī simbolsima izpausmes laikmeta dzejā un citās mākslās. Emīls Dārziņš (1875-1910), lai arī studējis Pēterpils konservatorijā, par orientieri izvēlas nevis Vareno kopu, bet drīzāk Čaikovska estētiku. Viņš savā jaunradē akcentē laikmeta cilvēka emocionālo pasauli, idealizēdams sadzīves intonatīvās sfēras nesto saturu un tverdams to ļoti plastiskā melodismā, tematiski piesātinātā formveidē. Viņa īsais mūžs kļuvis par leģendu, bet tikai padsmitos skaitāmās solo un kora dziesmas, kā arī simfoniskais Melanholiskais valsis par populārāko latviešu mūzikas klasiku. Otrs šīs grupas komponists Alfrēds Kalniņš (l879-1951) arī virza jaunradi psiholoģiskas lirikas gultnē, taču apvieno to ar izsmalcinātu dabas vērojumu un delikātu tautiskā žanra gleznainību, šai ziņā saskardamies ar analogiem citās Ziemeļeiropas nacionālajās skolās – E.Grīga, S.Palmgrēna, E.Melartina jaunradē un izpelnīdamies pat latviešu Grīga iesauku. Viņa gandrīz 900 nosaukumu lielajā darbu sarakstā trešdaļu aizņem solodziesmas, un viņš ir šī žanra lielākais meistars latviešu mūzikā, bet opera Baņuta, pieredzēdama septiņus iestudējumus, kļuvusi gandrīz par kulta darbu. Otrajā operā Salinieki, kā arī Ņujorkas perioda (1927-1933) solodziesmās, orķestra un ērģeļu darbos Kalniņa mūzikas valoda aiziet arī diezgan tālu ekspresionisma un konstruktīvisma virzienā. Trešais starp 20.gs. sākuma debitantiem Emilis Melngailis (1874-1954) – folklorists, etnogrāfs, kora mūzikas komponists par excellence – ieņem savrupu vietu ar to, ka padara etnomūzikas īpatnības – diatoniku, burdona principus, naturālās skaņkārtas, polifonu un antifonu faktūru u.c. – par jaunrades stilistisku normatīvu. Līdz ar to senā, viengabalainā pasaulizjūta vairs nav romantisku ilgu objekts, bet tiek apstiprināta kā aktuāla realitāte – tiek pieteikts principiāli harmonisks, dzīves optimisma pilns, vitāls pasaulskatījums. Melngaiļa tautasdziesmu apdares koriem (to skaits ap 250), viņa īstenotie folkloras pārtveres principi kļuva ietekmīgi un dominējoši vairākās latviešu komponistu paaudzēs. Pirmais pasaules karš un Latvijas valsts nodibināšanās 1918.gadā izrādījās zināma robežzīme arī nacionālās mūzikas attīstībā. Līdz tam bija jau uzkrāti nepārejošas nozīmes skaņdarbi visos galvenajos mūzikas žanros, un, ja to uzskatām par nacionālas mūzikas skolas izveidošanās mērauklu, tad tāda bija tapusi – jau pirms pašas valsts nodibināšanās. Sākās latviešu mūzikas līdztiesīga piedalīšanās apmaiņā un sacensībā ar citām kultūrām. Nevar teikt, ka laikposmā starp abiem pasaules kariem tā būtu bijusi intensīva. Rīgas koncertdzīve gan maz atpalika no kaimiņvalstu metropolēm, tomēr mūzikas jaunrades sfērā izpaudās it kā pašaizsardzības pozīcija, vairīšanās no svešiem iespaidiem, un sekošana jaunākajām norisēm pasaulē nebūt nebija tik dzīva kā citās mākslās. Tā piemēram, Latvija nekad neiestājās Starptautiskajā jaunās mūzikas organizācijā, kura bija nodibinājusies jau pēc Pirmā pasaules kara un 20.gados rīkoja plašus jaunās mūzikas festivālus, pārstāvot dalībvalstis. Tāpēc latviešu komponistu kontakti ar ārzemēm bija ļoti epizodiski. (Tie, protams, vēl sašaurinājās pēc Otrā pasaules kara, Latvijai nonākot dzelzs priekškara austrumu pusē, un tikai 60.gados, zināmas ideoloģiskas liberalizācijas apstākļos, šai priekškarā pavērās pa spraugai. Atgriežoties pie 20.gs. pirmajiem gadu desmitiem, jāatzīst, ka arī tad ietekmīgs latviešu mūzikā joprojām ir impresionistu un A.Skrjabina atsvaidzināts vēlīnais romantisms. Simbolisma dzejas dziļi iespaidotais Jānis Zālītis (1884-1943) kora un solo dziesmās mīl dzejas tekstu izvērst daudznozīmīgās, vizionārās muzikālās ainās, kur dominē paplašinātā tonalitātē sakņotas šķautņainas harmonijas. Vēlīnā romantisma harmoniju iespējas, taču autentiskā tvērumā izsmeļ arī vairāku simfoniju, operu, kā arī desmitiem liroepisku, gleznainu simfonisku un kamermūzikas miniatūru autors Jāzeps Mediņš (1877-1947). Viņa jaunākais brālis Jānis Mediņš (1890-1966), autodidakts un tomēr plašākā vēriena komponists savā paaudzē, ar četrām operām, baletiem, daudziem simfoniskiem un kameransambļu opusiem it kā noapaļo ilgo nacionālā romantisma periodu latviešu mūzikā un ietiecas jaunā stilistiskā teritorijā. Tās robežu iezīmē Otrais pasaules karš, kad, vairīdamies no sovjetiskās okupācijas, Mediņš atrod patvērumu Zviedrijā. Šī perioda viņa kamermūzika, saglabādama melosa prioritāti, kļūst ritmiski tvirtāka, daudzveidīgāka, tajā ļoti pieaug konstruktīvo elementu izteiksmība – nereti P.Hindemita ievirzē. Kara bēgļu gaitās uz Rietumeiropu devās vairāki desmiti komponistu un 40.gadu beigās nereti izceļoja tālāk. Latviešu mūzikas jaunrade sadalījās divās plūsmās – dzimtenē un emigrācijā. J.Vītola skolnieks Volfgangs Dārziņš (1906-1962), jau 30.gados debitējis ar diviem klavierkoncertiem un citiem simfoniskiem darbiem, 50.gados darbojas Spokanas konservatorijā Vašingtonas pavalstī, ASV. Latviešu tautasdziesmu ritmiskos un metiskos elementus viņš savā jaunradē izmanto par konstruktīvu materiālu oriģināla, B.Bartoka mūzikas ievirzē veidota klaviermūzikas stila izstrādei. Novatorisks, tuvs Jaunās Vīnes skolas subtilajai lirikai savos kameransambļos un vokālajos ciklos ir cits J.Vītola skolnieks Alberts Jērums (1919-1978). Sēriju tehniku pirmais no latviešu komponistiem lieto Vācijā dzīvojošais Longīns Apkalns (1923-1999), taču viņam raksturīgs arī neoprimitīvisks folkloras lietojums, un viņš ir grāmatas Lettische Musik autors (Breitkopf und Härtel, Wiesbaden, 1977). Gundaris Pone (1932-1994), izglītojies Minesotas universitātē un privāti pie Luidži Nono, vēlāk Ņujorkas valsts universitātes profesors, sava avangardiskā stila attīstībā nonāk līdz aleatorikai un instrumentālajam teātrim, taču dzīves pēdējos gados nostabilizējas māleriskas ievirzes postmodernismā. Konsekventu, neoklasiski orientētu, taču intensīvu, plaša vēriena simfoniķa ceļu veicis Tālivaldis Ķeniņš (dz.1919), Olivjē Mesiāna skolnieks Parīzes Konservatorijā, vēlāk ilggadīgs kompozīcijas profesors Toronto Universitātē, Kanādā – 8 simfoniju, 15 instrumentālu koncertu, pāri par 30 kameransambļu u.d.c.darbu autors. Pa to laiku atšķirīgas latviešu mūzikas attīstības līnijas iezīmējas pašā okupētajā Latvijā, kur komponistu jaunradei jāiztur stiprs kompartijas ideoloģiskais spiediens. Pēckara desmitgadēs dominē divi, jau 30.gados debitējuši liela vēriena simfoniķi, J.Vītola skolnieki. Programmātiska iztēle, postimpresionisks krāšņums, monumentālisms raksturo Ādolfa Skultes (1909-2000) deviņas simfonijas, bet baletā Brīvības sakta vēlreiz šādā ievirzē mūzikā iestrādāts folkloras meloss. Jāņa Ivanova (1906-1983) jau 30.gados izstrādātais dziļi individuālais mūzikas stils, kas sakņojās vēlīnā romantisma,tutas mūzikas un impresionisma impulsu sintēzē, pēckara desmitgadēs iegūst jaunas dramatisma un monumentālisma dimensijas toreizējā ekspresionisma un neoklasicisma iespaidā. Pēc 4. un 5. simfonijas apsūdzēšanas mūzikas formālismā un nosodīšanas (ždanoviskās estētikas bēdīgi slavenajā 1948.gada kampaņā) Ivanova mūzikas dramatiskais spriegums sevišķi pieaug kopš 60.gadiem. Ar 21 simfoniju, koncertiem un poēmām viņš iegājis vēsturē kā 20.gs. otrās puses ievērojamākais latviešu simfoniķis. Ivanova simfoniju pilnu izdevumu diskos pakāpeniski īsteno Anglijas firma Campion. Trešais redzamākais Vītola skolnieks šai periodā bija Marģeris Zariņš (1910-1993), nodarbināts galvenokārt muzikālā teātra un citos ar tekstu saistītos žanros, picu operu autors. Viņa jaunradei piemītošā teatrāli konkrētā iztēle, izteiksmīgās žanru un stilu modifikācijas, visdažādākās humora izpausmes ar laiku atrada ceļu arī postmoderni ievirzītā literārā darbībā – Zariņš ir 10 stāstu krājumu un vairāku romānu autors. Komponistu paaudzē, kura Latvijas Valsts konservatorijā izglītojās pēckara posmā, ar antiromantisku, avangardiski orientētu nostāju jau 50.gadu vidū izcēlās A.Skultes skolnieks, trīs simfoniju, klavierkoncerta, baleta Rigonda autors Romualds Grīnblats (1930-1995; no 70.gadu vidus viņš strādāja Krievijā). Kopumā tomēr šīs 50.gadu debitantu paaudzes orientācija novatorisma aspektā bija visai mērena. Ļoti ražīgu un stila attīstības ziņā zīmīgu jaunrades ceļu gājis cits A. Skultes skolnieks Romualds Kalsons (dz.1936). Viņam raksturīgā psiholoģiski konfliktējošā muzikālā domāšana 60.gados aizsākas joprojām vēlīnā romantisma gultnē, taču tūlīt attīstās māleriska ekspresionisma virzienā. Pēc tam saasināto mūzikas pamattoni 70. gadu simfonijās, koncertos un kamermūzikā sāk līdzsvarot neobarokālas ievirzes, kas toreiz skāra gandrīz ikvienu jaunu ceļu meklētāju, un 80.gados arī tautas mūzikas emocionāli stabilizējošā klātbūtne. Pievēršanās garigās mūzikas tematikai 90.gados virza konfliktējošo dramaturģiju meditatīvā gultnē, bet vokālās lirikas un dramatikas pieredze (l5 vokāli kamercikli) vainagojas ekspresionistiskā operā Pazudušais dēls (1996). Ap 20 simfonisko un tik pat kameransambļu opusu vidū lielāko ievērību guvi virtuozi un dramaturģiski vērienīgais Vijoļkoncerts (1978). Stilistiska atdzīvošanās un neprognozējamība latviešu mūzikā sākās līdz ar jaunas, 60.gados izglītojušās komponistu paaudzes uznākšanu. Tas bija laiks, kad Rietumeiropā pēckara avangardisms jau sevi izsmēla un deva vietu kārtējam neoromantismam jeb plašāk – postmodernismam. Tāpēc ne mazāk taisnības, kā pārspīlējuma, ir kāda itāļu kritiķa teiktajā: latviešu mūzika nonākusi pie laba postmodernisma, kamēr paša modernisma tajā gandrīz nav bijis. Ar priekšklasicisma mūzikas formu un žanru poetizāciju vairākās oratorijās modernu neoromantismu pieteica Pauls Dambis (dz.1936). Folkloras pārtverē (vairāķ par 10 kora ciklu) viņš atteicies no folkloras tradicionāli romantiskas psiholoģizēšanas, bet akcentējis seno ieražu un rituālu lietišķo funkcionalitāti un aktualizējis senā folkloras slāņa sinkrētismu, par poetizēšanas līdzekļiem izmantojot vārdu un zilbju ritmisku un fonētisku apspēli, kas sniedzas līdz sonorikai un aleatorikai. Ar to Dambis ievadīja Austrumeiropā toreiz raksturīgo t.s. jauno folkloras vilni latvišu mūzikā. Brīvu spēli ar žanriem un formām viņš padara par principu arī instrumentālajā kamermūzikā. Savrupu vietu latviešu simfoniķu vidū ieguvis Imants Kalniņš (dz.1941). Viņa jaunrades savdabību un arī lielo popularitāti noteikusi spēja tuvināt mūzikas akadēmisko formu dziļdomību 60.gadu jaunatnes rokmūzikas sensuālismam u vienkāršībai. Kalniņa operas, oratorija un simfonijas pamazām aizguva jaunatnes mūzikas dziesmotību un spontanitāti, bet savukārt mūzikli un rokdziesmas saglabāja intelektuālu līeni un nevairījās no dzīves jēgas jautājumiem. Viņa 4.simfonija, kurā rokmūzikas un simfoniskas formas saliedējums visraksturīgākais, savulaik dažos gados pieredzēja vairākus desmitus atskaņojumu. Tā bijusi koncertu programmās arī Krievijā, ASV un citur. Pie tās pašas paaudzes pieder Maija Einfelde dz.(1939), taču viņa – gluži otrādi – piesaistījusi uzmanību ar it kā principiāli intovertim, tumši tonētiem kamerdarbiem. 90.gados, jaunradei paplašinoties ar ērģeļu un kora mūziku, raksturīgais psiholoģiskais sastrēdzinājums neizzūd, bet papildinās ar palielinātu harmoniju krāsām, kas piešķir mūzikai postmoderni romantisku, vizionāru oreolu. Nākamās, 70.gadu debitantu paaudzes vidū, liekas, visnosvērtākā personība ir Pēteris Plakidis (dz.1947). Profesionāli izsmalcināts kamermūzikas komponists un interprets pie klavierēm, bet arī izvērstu simfonisku un koncertžanra partitūru autors, viņš savā stilistikā skar plaū diapazonu no klasicisma pamata līdz folkloriskas diatoniskas valdonībai un kontrolētai aleatorikai. To visu viņš pārvalda ar profesionālisma un intelekta spēku, kas nekur neļauj ekspresijai pārspēt muzikālu loģiku, tādā kārtā liekot triumfēt mūsdienu mūzikā tik bieži aizmirstajai esētiskā mēra izjūtai. Muzikāla domātāja klātbūtne ir arī Pētera Vaska (dz.1946) mūzikas spēks. Viņa valodai nav svešs ne barokāls kontrastu sastrēdzinājums, ne sonorikas iedarbības tiešums, ne meditatīva iegremde. Taču nekad stila līdzekļi, kuru vispārējo ģenēzi varēt atrast 60.gadu t.s.poļu skolā, nekļūst par pašvērtģu spēli, tie vienmēr ir autora balss. Tā tiecas ar visiem mūsdienu mūzikas paņēmieniem rnāt par laikmeta lielajām problēmām, brīdinot par draudem dabai un garīgumam, uzturēt dzīvu trauslo cilvēcības ideālu. Ar savām pāri par 10 simfoniskajām un 40 kamermūzikas u.c.partitūrām Vasks 90.gados ir kļuvis par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem. Visbiežāk viņu pieskaita pie t.s.jaunā garīguma pārstāvjiem. Stipras akadēmiskas skolas īpašības šai paaudzē visredzamākās ir Jura Karlsona (dz.1948) jaunradē un izpaužas mūzikas žanriskajā un formas noteiktībā un skaidrībā. Taču tās gandrīz paradoksālā kārtā ir vienotas ar dzīvu muzikālu atjautību un novatorisku interesi par mūsdienīgu ārpasaules norišu un iespaidu – kustību, kontrastu, krāsu – pārtveri skaņu mākslā. Karlsona darbu sarakstā cita vidū ir divi baleti, divi desmiti simfonisku partitūru, koncertžanra darbi, kameransanbļi, sonātes un citas klasiskas formas, kas tomēr skan kā jaunas un gaidītas. Pats jaunākais šai paaudzē ir Imants Zemzaris (dz.1951), taču viņa agrīnā debija bija arī pats spilgtākais postmodernisma pieteikums latviešu mūzikā. Ar pirmajiem jaunrades soļiem viņam raksturīga krasa norobežošanās no iepriekšējā laikmeta neoavangardiskās disonantās mūzikas valodas, rehabilitējot tonālu muzikālu domāšanu, plastisku faktūru un harmoniska skaniska skaistuma izpratni. Zemzaris daudz rakstījis instrumentiem solo vai to ansambļiem, uzkrājis ap 10 poēmas tipa simfonisku darbu. Meditatīva izteiksme, smalkjūtība, arī smalks sarkasms ir viņa jaunrades dominante. Tai tikpat raksturīgi ir arī padziļināti izjust un akcentēt mūzikas vietu plašākā kultūras kontekstā, piesaistīt mūzikai poētiskām nozīmēm bagātus zemtekstus. Šī pēdējā īpašība piemīt arī 80.gadu debitantam Arturam Maskatam (dz.1957), turklāt viņš ievelk savdabīgu līniju latviešu mūzikā, vēlreiz aktualizēdams 20.gs. franču mūzikas klasikas, tostarp impresionisma, impulsus – kā visupirms noskaņas, emocionālas atmosfēras meistars. Gleznainas poēmas tipu viņš iestrādājis tiklab vokālinstrumentālos, kā kamermūzikas un simfoniskos darbos. Par simpātijām romāņu kultūras pasaulei liecina arī pats populārākais Maskata darbs – simfoniskais Tango (2003), kas ieguvis starptautisku pazīstamību. Šo pēdējo trīs gadu desmitu debitantiem esam pievērsuši lielāko uzmanību (turklāt tikai tiem, kuri ievilkuši principiāli patstāvīgas līnijas latviešu mūzikas attīstībā, bet atstājot neminētus desmitiem citus vārdus). Tas tāpēc, ka viņu jaunrade šobrīd piepilda latviešu mūzikas dzīvi. Tostarp jaunākajā, 90.gadu debitantu paaudzē sevi piesaka komponisti, kurus vairs neapmierina postmodernais līdzekļu un stilu plurālisms, un viņi atkal atgriežas pie jaunu, varbūt nebijušu un stilistiski precīzāku izteiksmes līdzekļu izpētes un jaunas mūzikas valodas iespēju meklējumiem. Tādā kārtā vēlreiz esam liecinieki principiāli jaunas mūzikas sākumam. Taču šīs norises pelna atsevišķu sarunu. BIBLIOGRĀFIJA: Rakstu izlase par latviešu mūziku: Bibliografija. Selected Writings on Latvian Music: A Bibliography. Compiled and edited by Joachim Braun and Kārlis Brambats, Münster,1985